Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
Napokon otvori Job usta i prokle dan svoj;
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
poče svoju besjedu i reče:
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
“O, ne bilo dana kad sam se rodio i noći što javi: 'Začeo se dječak!'
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
U crnu tminu dan taj nek se prometne! S visina se njega Bog ne spominjao, svjetlost sunčeva ne svijetlila mu više!
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Mrak i sjena smrtna o nj se otimali, posvema ga tmina gusta prekrila, pomrčine dnevne stravom ga morile!
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
O, da bi ga tama svega presvojila, nek' se ne dodaje danima godine, nek' ne ulazi u brojenje mjeseci!
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
A noć ona bila žalosna dovijeka, ne čulo se u njoj radosno klicanje!
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Prokleli je oni štono dan proklinju i Levijatana probudit' su kadri!
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Pomrčale zvijezde njezina svanuća, zaludu se ona vidjelu nadala, i zorinih vjeđa ne gledala nigda!
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
Što mi od utrobe ne zatvori vrata da sakrije muku od mojih očiju!
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Što nisam mrtav od krila materina, što ne izdahnuh izlazeć' iz utrobe?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Čemu su me dva koljena prihvatila i dojke dvije da me nejaka podoje?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
U miru bih vječnom počivao sada, spavao bih, pokoj svoj bih uživao
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
s kraljevima i savjetnicima zemlje koji su sebi pogradili grobnice,
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
ili s knezovima, zlatom bogatima, što su kuće svoje srebrom napunili.
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
Ne bih bio - k'o nedonošče zakopano, k'o novorođenče što svjetla ne vidje.
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
Zlikovci se više ne obijeste ondje, iznemogli tamo nalaze počinka.
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
Sužnjeve na miru tamo ostavljaju: ne slušaju više poviku stražara.
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
Malen ondje leži zajedno s velikim, rob je slobodan od gospodara svoga.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Čemu darovati svjetlo nesretniku i život ljudima zagorčene duše
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
koji smrt ištu, a ona ne dolazi, i kao za blagom za njome kopaju?
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
Grobnom bi se humku oni radovali, klicali od sreće kad bi grob svoj našli.
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
Što će to čovjeku kom je put sakriven, koga je Bog sa svih strana zapriječio?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
Zato videć' hranu, uzdahnuti moram, k'o voda se moji razlijevaju krici.
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
Obistinjuje se moje strahovanje, snalazi me, evo, čega god se bojah.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
Pokoja ni mira meni više nema, u mukama mojim nikad mi počinka.”
