Ījaba 29

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

Poleg tega je Job nadaljeval svojo prispodobo in rekel:

2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

»Oh, da bi bil kakor v preteklih mesecih, kakor v dneh, ko me je Bog varoval,

3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;

ko je njegova sveča svetila nad mojo glavo in ko sem z njegovo svetlobo hodil skozi temo,

4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,

kakor sem bil v dneh svoje mladosti, ko je bila Božja skrivnost na mojem šotoru,

5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

ko je bil Vsemogočni še z menoj, ko so bili moji otroci okoli mene,

6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.

ko sem svoje korake umival z maslom in mi je skala izlivala reke olja,

7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);

ko sem šel ven k velikim vratom skozi mesto, ko sem svoj sedež pripravil na ulici!

8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.

Mladeniči so me videli in se skrili in ostareli so se vzdignili in stali.

9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,

Princi so zadržali govorjenje in na svoja usta položili svojo roko.

10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.

Plemiči so molčali in njihov jezik se je prilepil na nebo njihovih ust.

11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

Ko me je uho zaslišalo, potem me je blagoslovilo in ko me je oko zagledalo, mi je dalo pričevanje,

12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.

ker sem osvobodil reveža, ki je jokal in osirotelega in tistega, ki ni imel nikogar, da mu pomaga.

13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

Blagoslov tistega, ki je bil pripravljen, da umre, je prišel nadme. Vdovinemu srcu sem storil, da prepeva od radosti.

14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.

Nadel sem si pravičnost in ta me je oblekla. Moja sodba je bila kakor svečano oblačilo in diadem.

15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.

Bil sem oči slepemu in stopala hromemu.

16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.

Bil sem oče revnemu in zadevo, ki je nisem poznal, sem preiskal.

17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

Zlomil sem čeljusti zlobnemu in izpulil plen iz njegovih zob.

18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

Potem sem rekel: ›Umrl bom v svojem gnezdu in svoje dneve bom pomnožil kakor pesek.‹

19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.

Moja korenina je bila razprostrta pri vodah in rosa je vso noč ležala na moji mladiki.

20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -

Moja slava je bila sveža v meni in moj lok je bil obnovljen v moji roki.

21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

Možje so mi prisluhnili, čakali in molčali ob mojem nasvetu.

22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.

Po mojih besedah niso ponovno spregovorili in moj govor je rosil nanje.

23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.

Name so čakali kakor na dež in svoja usta so široko odprli kakor za pozni dež.

24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

Če sem se jim smejal, temu niso verjeli. Svetlobe mojega obličja niso zavrgli.

25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

Izbral sem njihovo pot in sedel [kot] vodja in prebival kakor kralj v vojski, kakor nekdo, ki tolaži žalovalce.