< Ījaba 29 >

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Job retomou a sua parábola, e disse,
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
“Oh, que eu era como nos meses de antigüidade, como nos dias em que Deus cuidava de mim;
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
quando sua lâmpada brilhou em minha cabeça, e por sua luz eu caminhei através da escuridão,
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
como eu estava no meu auge, quando a amizade de Deus estava em minha tenda,
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
when o Todo-Poderoso ainda estava comigo, e meus filhos estavam ao meu redor,
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
when meus passos foram lavados com manteiga, e as rochas despejaram correntes de óleo para mim,
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
quando eu saí para o portão da cidade, quando preparei meu assento na rua.
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
Os jovens me viram e se esconderam. Os idosos se levantaram e se levantaram.
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
Os príncipes se abstiveram de falar, e colocaram sua mão na boca.
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
A voz dos nobres foi abafada, e sua língua grudada no céu da boca.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Pois quando o ouvido me ouviu, então ele me abençoou, e quando o olho me viu, ele me elogiou,
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
porque eu entreguei os pobres que choraram, e também os órfãos de pai, que não tinham ninguém que o ajudasse,
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
a bênção daquele que estava pronto para perecer veio sobre mim, e eu fiz com que o coração da viúva cantasse de alegria.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
I me vestiu de retidão, e me vestiu. Minha justiça era como um manto e um diadema.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Eu estava de olho nos cegos, e pés para o coxo.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
Eu era um pai para os necessitados. Pesquisei a causa dele que eu não conhecia.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Eu quebrei as mandíbulas dos injustos e arrancou a presa de seus dentes.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Então eu disse: 'Eu vou morrer em minha própria casa', Vou contar meus dias como a areia.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Minha raiz está espalhada pelas águas. O orvalho fica a noite toda na minha filial.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Minha glória está fresca em mim. Meu arco está renovado em minha mão”.
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
“Os homens me escutaram, esperaram, e mantive silêncio para meu conselho.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Depois das minhas palavras, eles não voltaram a falar. Meu discurso caiu sobre eles.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Eles esperaram por mim como pela chuva. Suas bocas bebiam como com a chuva da primavera.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Eu sorria para eles quando eles não tinham confiança. Eles não rejeitaram a luz do meu rosto.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Eu escolhi seu caminho, e sentei-me como chefe. Eu vivi como um rei no exército, como alguém que conforta as carpideiras.

< Ījaba 29 >