Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Yobu n’ayongera okwogera nti,
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
“Nga nneegomba emyezi egyayita, ennaku Katonda mwe yali nga y’andabirira,
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
ettaala ye bwe yayakiranga omutwe gwange, n’ekitangaala kye bwe kyanjakiranga nga ntambulira mu kizikiza.
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
Mu biro we nabeerera ow’amaanyi, omukwano gwa Katonda omuyitirivu nga gukuuma amaka gange,
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
Ayinzabyonna bwe yali ng’akyali nange n’abaana bange nga bakyanneetoolodde,
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
n’ekkubo lyange nga lisiigiddwa omuzigo n’olwazi nga lunfukirira omugga ogw’amafuta.
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
“Bwe nalaganga ku mulyango gw’ekibuga ne ntuula ku ntebe mu kifo we baakubiranga enkiiko,
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
abavubuka abato bandabanga ne badda ebbali, abakadde ne basituka ne bayimirira;
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
abakungu ab’oku ntikko ne balekeraawo okwogera, ne bakwata ne ku mimwa;
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
ab’ebitiibwa ne balekeraawo okwogera, ennimi zaabwe ne zeesibira waggulu mu kamwa.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Buli kutu okwampuliranga nga kwesiima, era n’abo abandabanga nga basiima
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
kubanga nawonyanga abaavu abaakaabiranga obuyambi, n’abatalina bakitaabwe abatalina abayamba.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
Omusajja ng’afa, y’ansabira omukisa, ne ndeetera omutima gwa nnamwandu okuyimba.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Ne nnyambala obutuukirivu ng’engoye zange, obwenkanya bwe bwali omunagiro gwange era ekitambala kye neesiba ku mutwe.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Nnali maaso g’abamuzibe era ebigere by’abalema.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
Nnali kitaawe w’abanaku, ne nneyama okuwolereza besimanyiiko.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Namenyanga amannyo g’abakozi b’ebibi, ne nziggya mu kamwa kaabwe, be baali bakutte.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
“Nalowooza nti, ‘Ndifiira mu nnyumba yange nga mpezezza ennaku zange nga nnyingi ng’omusenyu ogw’oku nnyanja.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Omulandira gwange gulituuka mu mazzi, era n’omusulo gulibeera ku ttabi lyange okukeesa obudde.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Ekitiibwa kyange tekirikaddiwa mu nze, n’omutego gwange ogw’akasaale gusigale nga tegukaddiye mu mukono gwange.’
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
“Abantu beesunganga okumpuliriza, nga balindirira mu kasirise amagezi gange.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Bwe namalanga okwogera, nga tewaba addayo kwogera, ebigambo byange byagwanga mpola mpola mu matu gaabwe.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Bannindiriranga ng’enkuba ne banywa ebigambo byange ng’enkuba eya ttoggo.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Bwe nabamwenyeranga nga tebakikkiriza; ekitangaala ky’oku maaso gange kyali kya muwendo gye bali.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Nabasalirangawo eky’okukola, ne ntuula nga kabaka n’amaggye ge; nnali ng’abo ababeesabeesa abakungubazi.”
