Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
addidit quoque Iob adsumens parabolam suam et dixit
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
quis mihi tribuat ut sim iuxta menses pristinos secundum dies quibus Deus custodiebat me
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
quando splendebat lucerna eius super caput meum et ad lumen eius ambulabam in tenebris
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
sicut fui in diebus adulescentiae meae quando secreto Deus erat in tabernaculo meo
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
quando erat Omnipotens mecum et in circuitu meo pueri mei
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
quando lavabam pedes meos butyro et petra fundebat mihi rivos olei
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
quando procedebam ad portam civitatis et in platea parabant cathedram mihi
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
videbant me iuvenes et abscondebantur et senes adsurgentes stabant
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
principes cessabant loqui et digitum superponebant ori suo
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
vocem suam cohibebant duces et lingua eorum gutturi suo adherebat
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
auris audiens beatificabat me et oculus videns testimonium reddebat mihi
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
quod liberassem pauperem vociferantem et pupillum cui non esset adiutor
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
benedictio perituri super me veniebat et cor viduae consolatus sum
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
iustitia indutus sum et vestivit me sicut vestimento et diademate iudicio meo
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
oculus fui caeco et pes claudo
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
pater eram pauperum et causam quam nesciebam diligentissime investigabam
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
conterebam molas iniqui et de dentibus illius auferebam praedam
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
dicebamque in nidulo meo moriar et sicut palma multiplicabo dies
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
radix mea aperta est secus aquas et ros morabitur in messione mea
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
gloria mea semper innovabitur et arcus meus in manu mea instaurabitur
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
qui me audiebant expectabant sententiam et intenti tacebant ad consilium meum
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
verbis meis addere nihil audebant et super illos stillabat eloquium meum
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
expectabant me sicut pluviam et os suum aperiebant quasi ad imbrem serotinum
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
si quando ridebam ad eos non credebant et lux vultus mei non cadebat in terram
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
si voluissem ire ad eos sedebam primus cumque sederem quasi rex circumstante exercitu eram tamen maerentium consolator
