Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Addidit quoque Iob, assumens parabolam suam, et dixit:
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
Quis mihi tribuat, ut sim iuxta menses pristinos secundum dies, quibus Deus custodiebat me?
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
Quando splendebat lucerna eius super caput meum, et ad lumen eius ambulabam in tenebris?
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
Sicut fui in diebus adolescentiae meae, quando secreto Deus erat in tabernaculo meo?
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
Quando erat Omnipotens mecum: et in circuitu meo pueri mei?
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
Quando lavabam pedes meos butyro, et petra fundebat mihi rivos olei?
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
Quando procedebam ad portam civitatis, et in platea parabant cathedram mihi?
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
Videbant me iuvenes, et abscondebantur: et senes assurgentes stabant.
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
Principes cessabant loqui, et digitum superponebant ori suo.
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
Vocem suam cohibebant duces, et lingua eorum gutturi suo adhaerebat.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Auris audiens beatificabat me, et oculus videns testimonium reddebat mihi.
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
Eo quod liberassem pauperem vociferantem, et pupillum, cui non esset adiutor.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
Benedictio perituri super me veniebat, et cor viduae consolatus sum.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Iustitia indutus sum: et vestivi me, sicut vestimento et diademate, iudicio meo.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Oculus fui caeco, et pes claudo.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
Pater eram pauperum: et causam quam nesciebam, diligentissime investigabam.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Conterebam molas iniqui, et de dentibus illius auferebam praedam.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Dicebamque: In nidulo meo moriar, et sicut palma multiplicabo dies.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Radix mea aperta est secus aquas, et ros morabitur in messione mea.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Gloria mea semper innovabitur, et arcus meus in manu mea instaurabitur.
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
Qui me audiebant, expectabant sententiam, et intenti tacebant ad consilium meum.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Verbis meis addere nihil audebant, et super illos stillabat eloquium meum.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Expectabant me sicut pluviam, et os suum aperiebant quasi ad imbrem serotinum.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Siquando ridebam ad eos, non credebant, et lux vultus mei non cadebat in terram.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Si voluissem ire ad eos, sedebam primus: cumque sederem quasi rex, circumstante exercitu, eram tamen moerentium consolator.
