< Ījaba 29 >

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Jopu'a mago'ene keaga'a amanage huno hu'ne,
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
Ko'ma evia kafuramimpine ikampinema Anumzamo'ma knare huno kegavama hunantege'nama mani'na e'noaza hu'na, manisuegu antahintahia nehue.
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
Anumzamo agra nasenirera tavira remsa hunentege'na, mago zankura nagesa ontahi knare hu'na vu'noe.
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
Hagi ko'ma maka zamo'ma knare'ma higenama mani'noa knafina, nagrite'ene naga'ni'arera Anumzamo'a taragoteno knare aroneni'a mani'nege'na ke'noe.
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
Hankavenentake Anumzamo'ma nagranema taragotenoma mani'nea knafina, mofavre naganimo'za nagri tava'onte mani'naze.
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
Ana nehazage'na bulimakao afu zaga'nifintira ami rina rama'a nerati'na, olivi hozanifintira rama'a olivi raga tagite'na, masavena reratina rama'a erugeno viteno tima eviaza hu'ne.
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
Hagi korapara nagra ugota kva vahe mani'ne'na, rankumamofo kafante'ma keagama refkohu knazupa, zamagima me'nea vahe'mo'zama trate'ma unemanizage'na nagranena tra'nire umani'noe.
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
Kasefa vahe'ma nagrama neoge'zama nenage'za, mani kantugma nehu'za kankamuna nami'naze. Ana nehazage'za ozafanafa naga'mo'za, antahinenami'za oti'ne'za nenagazage'na vu'noe.
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
Kva vahe'mo'zama keagama nehazaretira nagrama neoge'zama nenage'za, kea osu mani'ne'za zamazanteti zamagitera rehamunki'naze.
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
Ran kumate'ma ugagota hu'za kegavama hu'naza kva vahera, zamagefunamo'a marerino zmavagunafare akamrege'za kea osu zamagira hamunki'za mani'naze.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Hagi nagrama keagama nehuge'zama antahi'za vahe'mo'za hu muse hunenantage'za, keagama nehuge'za nagaza vahe'mo'zanena knare keaga hunami'naze.
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
Na'ankure zamunte omane vahe'ene megusa mofavre naga'mo'zama, taza huo hu'za kema hazage'na, nagra zamaza hu'noe.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
Amuha zazamima omanea vahera zamaza nehuge'za, nagrira husga hunante'naze. Ana nehu'na kento a'nanea zamaza nehuge'za tusi muse hu'naze.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Maka zama hu'noana fatgo kazigatike hu'noe. Ana nehugeno fatgo navu'nava zamo'a za'za kukenama antaninogeno'ma hiaza huno rufitenante'ne. Hagi fatgoma huno refkohu avu'ava'zamo'a, pristi vahe'mo'zama nentani'za kankrikna huno nasenirera me'ne.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Zamavuma asuhu'nea vahera kana zamaveri nehu'na, zamagiama haviza hu'nea vahera zamaza huge'za kana vu'naze.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
Zamunte omane vahe'mokizmia nafa zamigna nehu'na, ke'na antahi'nama osu'noa vahe'ma keagafima otizage'na, zamaza hu'na keaga eri ante fatgo hu'noe.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Anumzamofoma amage onte vahe'mo'zama vahe'ma zamazeri havizama hazage'na, ana vahera zamagemazampa ru tavegri'na, zamagipintira eri vari'noe.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Nagrama antahuana, tamagerfa hu'na ama mopafina zazate musenkasea hu'na mani'na vute'na ome ozafa re'na frigahue hu'na nagesa antahi'noe.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Hagi zafamofo rafu'namo ofenkame uramino mopa agu'afinti ti anivazu higeno ani'namo tretre hiaza nehigeno atako'mo aninare runteankna hige'na nagra korapara mani'noane.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Nagri'ma ko'ma knare nagima nami'naza zamo'a nagripina amne kasefa huno me'ne. Ana nehige'na maka zupa kasefa hankavea erivava hu'na nevue.
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
Nagrama antahintahima vahe'mokizmima nezamuge'za, maka vahe'mo'za akohe'za mani'neza, nagri nanekea antahi'naze.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Hagi nagrama keagama huvagama retogeno'a, mago'mo'e huno nagri kerera antemino keaga osu'ne. Na'ankure nagrama hua nanekea antahiso'e hu'nagu anara hu'naze.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Vahe'mo'za komaranigu'ma avegama ante'nazageno koma rige'zama musema nehazankna hu'za, nagri nanekema antahi'zankura tusiza huno zamavesi'ne. Ana hige'za za'za knama ko'ma oru'nereti'ma ko'ma rigeno'ma maka zamofo ani'namo'ma muse nehuno ani'na eri mareankna hu'za nagri nanekea muse hu'za eri'naze.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Hagi vahe'mo'zama antahintahi hakarema nehu'za mani'nazage'na, kiza renezami'na knare navugosa huzami'noe. E'inama hua kazigati zamarimpa zamazeri hankaveti'noe.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Nagra kva vahezmi mani'ne'na, e'ina hiho, amana hiho hu'na vahera zamazeri ante fatgo nehu'na, mago kini ne'mo sondia vahe'amofo amu'nompi nemaniaza nehu'na, zavi'ma ataza vahera zamazeri tagane vahekna hu'noe.

< Ījaba 29 >