Ījaba 29

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

Giobbe riprese il suo discorso e disse:

2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

“Oh foss’io come ne’ mesi d’una volta, come ne’ giorni in cui Dio mi proteggeva,

3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;

quando la sua lampada mi risplendeva sul capo, e alla sua luce io camminavo nelle tenebre!

4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,

Oh fossi com’ero a’ giorni della mia maturità, quando Iddio vegliava amico sulla mia tenda,

5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

quando l’Onnipotente stava ancora meco, e avevo i miei figliuoli d’intorno;

6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.

quando mi lavavo i piedi nel latte e dalla roccia mi fluivano ruscelli d’olio!

7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);

Allorché uscivo per andare alla porta della città e mi facevo preparare il seggio sulla piazza,

8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.

i giovani, al vedermi, si ritiravano, i vecchi s’alzavano e rimanevano in piedi;

9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,

i maggiorenti cessavan di parlare e si mettevan la mano sulla bocca;

10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.

la voce dei capi diventava muta, la lingua s’attaccava al loro palato.

11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

L’orecchio che mi udiva, mi diceva beato; l’occhio che mi vedeva mi rendea testimonianza,

12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.

perché salvavo il misero che gridava aiuto, e l’orfano che non aveva chi lo soccorresse.

13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

Scendea su me la benedizione di chi stava per perire, e facevo esultare il cuor della vedova.

14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.

La giustizia era il mio vestimento ed io il suo; la probità era come il mio mantello e il mio turbante.

15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.

Ero l’occhio del cieco, il piede dello zoppo;

16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.

ero il padre de’ poveri, e studiavo a fondo la causa dello sconosciuto.

17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

Spezzavo la ganascia all’iniquo, e gli facevo lasciar la preda che avea fra i denti.

18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

E dicevo: “Morrò nel mio nido, e moltiplicherò i miei giorni come la rena;

19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.

le mie radici si stenderanno verso l’acque, la rugiada passerà la notte sui miei rami;

20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -

la mia gloria sempre si rinnoverà, e l’arco rinverdirà nella mia mano”.

21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

Gli astanti m’ascoltavano pieni d’aspettazione, si tacevan per udire il mio parere.

22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.

Quand’avevo parlato, non replicavano; la mia parola scendeva su loro come una rugiada.

23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.

E m’aspettavan come s’aspetta la pioggia; aprivan larga la bocca come a un acquazzone di primavera.

24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

Io sorridevo loro quand’erano sfiduciati; e non potevano oscurar la luce del mio volto.

25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

Quando andavo da loro, mi sedevo come capo, ed ero come un re fra le sue schiere, come un consolatore in mezzo agli afflitti.