Ījaba 29

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;

4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,

5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.

7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);

8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.

9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,

10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.

11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.

13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.

15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.

16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.

17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.

20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -

21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.

23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.

24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.