Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
So Iob proceeded and continued his parable, saying,
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
Oh that I were as in times past, when God preserued me!
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
When his light shined vpon mine head: and when by his light I walked thorowe the darkenesse,
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
As I was in the dayes of my youth: when Gods prouidence was vpon my tabernacle:
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
When the almightie was yet with me, and my children round about me.
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
When I washed my pathes with butter, and when the rocke powred me out riuers of oyle:
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
When I went out to the gate, euen to the iudgement seat, and when I caused them to prepare my seate in the streete.
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
The yong men saw me, and hid themselues, and the aged arose, and stood vp.
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
The princes stayed talke, and layde their hand on their mouth.
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
The voyce of princes was hidde, and their tongue cleaued to the roofe of their mouth.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
And when the eare heard me, it blessed me: and when the eye sawe me, it gaue witnesse to me.
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
For I deliuered the poore that cryed, and the fatherlesse, and him that had none to helpe him.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
The blessing of him that was ready to perish, came vpon me, and I caused the widowes heart to reioyce.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
I put on iustice, and it couered me: my iudgement was as a robe, and a crowne.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
I was the eyes to the blinde, and I was the feete to the lame.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
I was a father vnto the poore, and when I knewe not the cause, I sought it out diligently.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
I brake also the chawes of the vnrighteous man, and pluckt the praye out of his teeth.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Then I sayde, I shall die in my nest, and I shall multiplie my dayes as the sand.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
For my roote is spread out by the water, and the dewe shall lye vpon my branche.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
My glory shall renue towarde me, and my bowe shall be restored in mine hand.
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
Vnto me men gaue eare, and wayted, and helde their tongue at my counsell.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
After my wordes they replied not, and my talke dropped vpon them.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
And they wayted for me, as for the raine, and they opened their mouth as for the latter rayne.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
If I laughed on them, they beleeued it not: neither did they cause the light of my countenance to fall.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
I appoynted out their way, and did sit as chiefe, and dwelt as a King in the army, and like him that comforteth the mourners.
