Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Job nastavi svoju besjedu i reče:
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
“O, da mi je prošle proživjet' mjesece, dane one kad je Bog nada mnom bdio,
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
kad mi je nad glavom njegov sjao žižak a kroz mrak me svjetlo njegovo vodilo,
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
kao u dane mojih zrelih jeseni kad s mojim stanom Bog prijateljevaše,
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
kada uz mene još bijaše Svesilni i moji me okruživahu dječaci,
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
kada mi se noge u mlijeku kupahu, a potokom ulja ključaše mi kamen!
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
Kada sam na vrata gradska izlazio i svoju stolicu postavljao na trg,
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
vidjevši me, sklanjali bi se mladići, starci bi ustavši stojeći ostali.
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
Razgovor bi prekidali uglednici i usta bi svoja rukom zatvarali.
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
Glavarima glas bi sasvim utihnuo, za nepce bi im se zalijepio jezik.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Tko god me slušao, blaženim me zvao, hvalilo me oko kad bi me vidjelo.
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
Jer, izbavljah bijednog kada je kukao i sirotu ostavljenu bez pomoći.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
Na meni bješe blagoslov izgubljenih, srcu udovice ja veselje vraćah.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Pravdom se ja kao haljinom odjenuh, nepristranost bje mi plaštem i povezom.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Bjeh oči slijepcu i bjeh noge bogalju,
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
otac ubogima, zastupnik strancima.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Kršio sam zube čovjeku opaku, plijen sam čupao iz njegovih čeljusti.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Govorah: 'U svom ću izdahnuti gnijezdu, k'o palma, bezbrojne proživjevši dane.'
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Korijenje se moje sve do vode pruža, na granama mojim odmara se rosa.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Pomlađivat će se svagda slava moja i luk će mi se obnavljati u ruci.'
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
Slušali su željno što ću im kazati i šutjeli da od mene savjet čuju.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Na riječi mi ne bi ništa dometali i besjede su mi daždile po njima.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Za mnom žudjeli su oni k'o za kišom, otvarali usta k'o za pljuskom ljetnim.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Osmijeh moj bijaše njima ohrabrenje; pazili su na vedrinu moga lica.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Njima ja sam izabirao putove, kao poglavar ja sam ih predvodio, kao kralj među svojim kad je četama kao onaj koji tješi ojađene.
