Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
約伯繼續他的言論說：
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
誰能賜我似以前的歲月，像以往天主護守我的時日呢﹖
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
那時他的燈，光照在我頭上，藉他的光明，我走過黑暗。
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
惟願我如壯年之時，那時天主護佑我的帳幕；
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
全能者與我相偕，我的子女環繞著我；
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
那時我以奶油洗腳，崖石流油成河。
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
當我走出城門，在市井設我座位之時，
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
少年人看見我都迴避，老年人都起身站立；
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
王侯停止講話，用手堵住自己的口；
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
首領不敢出聲，舌頭緊貼上顎。
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
凡有耳聽見我的，必稱我有福；凡有眼看見我的，都必稱讚我。
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
因為我援助了呼救的窮人，和無依無靠的孤兒。
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
那受喪亡之痛的人稱謝我，我使寡婦的心歡樂。
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
我披上正義，正義就如我衣；我的公正，猶如我的長袍和冠冕。
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
我作了盲人的眼，跛者的腳。
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
我成了窮人之父，我調查過素不相識者的案件。
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
我打碎惡人的燎牙，由他牙齒中奪出了獵物。
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
我心想：我必壽終正寢，我的壽數必如塵沙。
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
我的根蔓延到水邊，夜間甘露落在我的枝葉上。
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
我的榮耀不斷更新，我手中的弓日新月異。
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
聽我講話的人，屏息等待，靜聽我的指教。
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
我講話之後，無人再敢講話，我的話像水珠滴在他們身上。
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
他們期待我如望甘霖，張著大口如渴盼春雨。
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
我向他們微笑，他們不敢相信；我和善的面容，他們必不放過。
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
我為他們選擇了道路，身居前導，一如立在軍中的君王；我引他們到那裏，他們就去。
