Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Job loh amah kah a pom te a cong tih,
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
“Kai he hlamat kah hla bangla aka khueh tih Pathen kah khohnin bangla kai aka tuem te unim?
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
Amah loh a hmaithoi te ka lu soah a thangthen tih amah kah vangnah nen ni a. hmuep ah khaw ka caeh.
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
Ka cavaa tue vaengah khaw ka dap ah Pathen kah baecenol la ka om.
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
Tlungthang te kai taengah om pueng tih, ka kaepvai ka ca rhoek om.
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
Ka khokan te suknaeng neh a hluk tih lungpang loh kai ham situi sokca a long sak.
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
Vangpuei vongka ah ka thoeng tih toltung ah ka ngolhmuen cikngae sak.
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
Kai m'hmuh uh vaengah cadong rhoek te thuh uh. Patong rhoek khaw thoo uh tih pai uh.
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
Mangpa rhoek loh olthui te a phah uh tih a kut te a ka dongla a khueh uh.
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
Rhaengsang rhoek ol te a phah tih a lai khaw a dang dongla kap.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Hna loh a yaak vaengah kai n'uem tih mik loh a hmuh vaengah kai n'rhalrhing sak.
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
Mangdaeng loh bomnah a bih tih cadah neh a taengah aka bom aka om pawt khaw ka loeih sak.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
Hlang milh kah yoethennah te kai soah pai tih nuhmai kah lungbuei khaw ka tamhoe sak.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Duengnah te ka bai tih hnikul bangla kai n'khuk. Ka tiktamnah he ka sammuei nah ni.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Mikdael taengah mik la, khokhaem taengah kho la ka om.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
Kai tah khodaeng taengah a napa la ka om tih ming pawt kah tuituknah te ka khe pah.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Boethae kah pumcu te ka thuk pah tih a no lamkah maeh te ka voeih pah.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Te dongah, “Ka bu ah ka pal mako,” ka ti tih laivin bangla khohnin ka puh.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Ka yung loh tui taengla a muk tih buemtui loh ka cangvuei dongah rhaeh.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Ka thangpomnah ka taengah thai tih ka lii ka kut dongah tinghil.
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
Kai taengah a hnatun uh tih a lamtawn uh dongah ka cilsuep ham kuemsuem uh.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Ka ol hnukah talh uh voel pawt tih kai olthui he amih soah tla.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Kai ham tah khotlan bangla a lamtawn uh tih a ka loh tlankhol bangla a ang uh.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Amih taengah ka luem dae n'tangnah uh pawt tih ka maelhmai vangnah dongah khaw yalh uh pawh.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Amih kah longpuei te ka coelh tih boeilu la ka ngol. Caem lakli ah manghai bangla kho ka sak tih rhahdoe cangpoem akhaw a hloep.
