Ījaba 28
1 Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta.
Da, srebro ima žice, i zlato ima mjesto gdje se topi.
2 Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts.
Gvožðe se vadi iz praha, i iz kamena se topi mjed.
3 Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus.
Mraku postavlja meðu, i sve istražuje èovjek do kraja, i kamenje u tami i u sjenu smrtnom.
4 Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem.
Rijeka navre s mjesta svojega da joj niko ne može pristupiti; ali se odbije i odlazi trudom èovjeèjim.
5 No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns.
Iz zemlje izlazi hljeb, i pod njom je drugo, kao oganj.
6 Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi.
U kamenju je njezinu mjesto safiru, a ondje je prah zlatni.
7 Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi.
Te staze ne zna ptica, niti je vidje oko kragujevo;
8 Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis.
Ne ugazi je mlado zvijerje, niti njom proðe lav.
9 Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus;
Na kremen diže ruku svoju; prevraæa gore iz dna.
10 Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus;
Iz stijene izvodi potoke, i svašta dragocjeno vidi mu oko.
11 Viņš aizdara ūdeņus, kā nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts.
Ustavlja rijeke da ne teku, i što je sakriveno iznosi na vidjelo.
12 Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana?
Ali mudrost gdje se nalazi? i gdje je mjesto razumu?
13 Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet.
Ne zna joj èovjek cijene, niti se nahodi u zemlji živijeh.
14 Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis.
Bezdana veli: nije u meni; i more veli: nije kod mene.
15 Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt.
Ne može se dati èisto zlato za nju, niti se srebro izmjeriti u promjenu za nju.
16 To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem.
Ne može se cijeniti zlatom Ofirskim, ni dragim onihom ni safirom.
17 To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar izmīt pret zelta glītumiem.
Ne može se izjednaèiti s njom ni zlato ni kristal, niti se može promijeniti za zaklade zlatne.
18 Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm.
Od korala i bisera nema spomena, jer je vrijednost mudrosti veæa nego dragom kamenju.
19 Moru zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk.
Ne može se s njom izjednaèiti topaz Etiopski, niti se može cijeniti èistijem zlatom.
20 Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana?
Otkuda dakle dolazi mudrost? i gdje je mjesto razumu?
21 Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma.
Sakrivena je od oèiju svakoga živoga, i od ptica nebeskih zaklonjena.
22 Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu.
Pogibao i smrt govore: ušima svojima èusmo slavu njezinu.
23 Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zin viņas vietu.
Bog zna put njezin, i poznaje mjesto njezino.
24 Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm.
Jer gleda do krajeva zemaljskih i vidi sve što je pod svijem nebom.
25 Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra,
Kad davaše vjetru težinu, i mjeraše vodu mjerom,
26 Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu,
Kad postavljaše zakon daždu i put munji gromovnoj.
27 Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un izdibināja,
Još je onda vidje i oglasi je, uredi je i pretraži je.
28 Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana.
A èovjeku reèe: gle, strah je Božji mudrost, i uklanjati se oda zla jest razum.
