Ījaba 28
1 Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta.
Toe ao ty lakato fitsikaraham-bolafoty naho ty toem-pitranaham-bolamena.
2 Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts.
Akareñe an-debok’ ao ty viñe, le tranaheñe am-bongam-bato ty torisike.
3 Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus.
Fongore’e ty ieñe, tsikarahe’e pak’ am-para-piefera’e ao ty vato, an-kamoromoroñañe naho an-talinjon-kavilasy ao.
4 Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem.
Anokafa’e lalam-pigodañañe, lavi-pimoneñañe; andikofam-pandia, miradorado ao, mitsikadròtse lavits’ ondaty.
5 No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns.
Ty tane toy, ama’e ty iboaha’ ty mahakama; ambane’e ao hoe trobotroboen’ afo.
6 Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi.
Angalan-tsafira o vato’eo, naho volamena an-debo’e ao.
7 Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi.
Tsy hay o voro-pamaokeo i lalañey; tsy trea’ ty maso’ i hitikitikey.
8 Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis.
Tsy nilià’ o bibi-ly mpireñetseo; mbe tsy nipiapia ambone’e eo ty liona.
9 Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus;
Ahiti’e mb’amo vato-pilakeo ty fità’e vaho avalitaboa’e reke-bahatse o vohitseo.
10 Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus;
Kaohe’e amo vatoo ty talàha vaho oni-pihaino’e ze atao vara.
11 Viņš aizdara ūdeņus, kā nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts.
Sebaña’e o torahañeo tsy hiorike; aboa’e mb’an-kazavàñe o raha nikafitseo.
12 Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana?
Fe aia ty hahaoniñañe hihitse? Aia ka ty toe’ o hilalao?
13 Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet.
Tsy fohi’ondaty ty vili’e, toe tsy tendrek’ an-tane’ o veloñeo.
14 Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis.
hoe i lalekey, Tsy amako atoa; le hoe i riakey, Tsy amako etoa.
15 Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt.
Tsy ikaloam-bolamena, vaho tsy andanjàm-bolafoty.
16 To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem.
Tsy añoharañe ami’ty volamena’ i Ofire, ndra an-tsohame sarotse ndra safira.
17 To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar izmīt pret zelta glītumiem.
Tsy añirinkiriña’ ty volamena ndra ty kristaly, tsy tsalohem-panake volamena ki’e.
18 Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm.
Tsy ivolañañe ty vaton-driake ndra vato-soa; ambone’ o hangeo ty fikaloan-kihitse.
19 Moru zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk.
Tsy oharañe ama’e ty pit-dae’ i Kose, tsy ibalibalihem-bolamena hiringiri’e.
20 Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana?
Hirik’ aia arè o hihitseo? Vaho aia ty toe’ o hilalao?
21 Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma.
Ie mikafits’ am-pihaino’ ze atao veloñe, vaho mietak’ amo voron-tiokeo.
22 Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu.
Hoe ty Tsikeokeoke naho i Havilasy: fa nahatsanon-talily aze o sofi’aio.
23 Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zin viņas vietu.
Arofoanan’ Añahare i lala’ey, fohi’e ka i toe’ey.
24 Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm.
Jilove’e pak’ añ’olo’ ty tane toy, vazoho’e ze he’e ambanen-dikerañe ao.
25 Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra,
Ie nanolora’e lanja o tiokeo, vaho nanjara’e an-kapoake o ranoo;
26 Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu,
ie nafepè’e o orañeo, naho ty lala’ o helats’ampiñeo;
27 Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un izdibināja,
Le nivazohoe’e, nitseize’e; najado’e vaho tsinikara’e.
28 Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana.
Le hoe re am’ondatio, Inao: Ty fañeveñañe amy Talè, Izay ro hihitse; ty fisitahañe an-karatiañe ro hilala.
