Ījaba 28
1 Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta.
Habet argentum, venarum suarum principia: et auro locus est, in quo conflatur.
2 Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts.
Ferrum de terra tollitur: et lapis solutus calore, in æs vertitur.
3 Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus.
Tempus posuit tenebris, et universorum finem ipse considerat, lapidem quoque caliginis, et umbram mortis.
4 Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem.
Dividit torrens a populo peregrinante, eos, quos oblitus est pes egentis hominis, et invios.
5 No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns.
Terra, de qua oriebatur panis in loco suo, igni subversa est.
6 Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi.
Locus sapphiri lapides eius, et glebæ illius aurum.
7 Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi.
Semitam ignoravit avis, nec intuitus est eam oculus vulturis.
8 Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis.
Non calcaverunt eam filii institorum, nec pertransivit per eam leæna.
9 Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus;
Ad silicem extendit manum suam, subvertit a radicibus montes.
10 Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus;
In petris rivos excidit, et omne pretiosum vidit oculus eius.
11 Viņš aizdara ūdeņus, kā nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts.
Profunda quoque fluviorum scrutatus est, et abscondita in lucem produxit.
12 Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana?
Sapientia vero ubi invenitur? et quis est locus intelligentiæ?
13 Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet.
Nescit homo pretium eius, nec invenitur in terra suaviter viventium.
14 Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis.
Abyssus dicit: Non est in me: et mare loquitur: Non est mecum.
15 Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt.
Non dabitur aurum obrizum pro ea, nec appendetur argentum in commutatione eius.
16 To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem.
Non conferetur tinctis Indiæ coloribus, nec lapidi sardonycho pretiosissimo, vel sapphiro.
17 To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar izmīt pret zelta glītumiem.
Non adæquabitur ei aurum vel vitrum, nec commutabuntur pro ea vasa auri:
18 Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm.
Excelsa et eminentia non memorabuntur comparatione eius: trahitur autem sapientia de occultis.
19 Moru zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk.
Non adæquabitur ei topazius de Æthiopia, nec tincturæ mundissimæ componetur.
20 Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana?
Unde ergo sapientia venit? et quis est locus intelligentiæ?
21 Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma.
Abscondita est ab oculis omnium viventium, volucres quoque cæli latet.
22 Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu.
Perditio et mors dixerunt: Auribus nostris audivimus famam eius.
23 Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zin viņas vietu.
Deus intelligit viam eius, et ipse novit locum illius.
24 Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm.
Ipse enim fines mundi intuetur: et omnia, quæ sub cælo sunt, respicit.
25 Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra,
Qui fecit ventis pondus, et aquas appendit in mensura.
26 Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu,
Quando ponebat pluviis legem, et viam procellis sonantibus:
27 Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un izdibināja,
Tunc vidit illam, et enarravit, et præparavit, et investigavit.
28 Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana.
Et dixit homini: Ecce timor Domini, ipsa est sapientia: et recedere a malo, intelligentia.
