Ījaba 27

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

2 Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un tas Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis -

3 Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un Tas Gars no Dieva manās nāsīs -

4 Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus.

5 Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību.

6 Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc.

7 Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu.

8 Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli?

9 Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas?

10 Jeb vai viņš var prieku dabūt pie tā Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā?

11 Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds tā Visuvarenā padoms, to negribu slēpt.

12 Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas?

13 Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no tā Visuvarenā dabūs.

14 Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes.

15 Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt.

16 Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus,

17 Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu.

18 Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu.

19 Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas.

20 Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis.

21 Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas.

22 (Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu.

23 Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas.