Ījaba 27
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Addidit quoque Iob, assumens parabolam suam, et dixit:
2 Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un tas Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis -
Vivit Deus, qui abstulit iudicium meum, et Omnipotens, qui ad amaritudinem adduxit animam meam.
3 Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un Tas Gars no Dieva manās nāsīs -
Quia donec superest halitus in me, et spiritus Dei in naribus meis,
4 Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus.
Non loquentur labia mea iniquitatem, nec lingua mea meditabitur mendacium.
5 Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību.
Absit a me ut iustos vos esse iudicem: donec deficiam, non recedam ab innocentia mea.
6 Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc.
Iustificationem meam, quam cœpi tenere, non deseram: neque enim reprehendit me cor meum in omni vita mea.
7 Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu.
Sit ut impius, inimicus meus: et adversarius meus, quasi iniquus.
8 Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli?
Quæ est enim spes hypocritæ si avare rapiat, et non liberet Deus animam eius?
9 Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas?
Numquid Deus audiet clamorem eius cum venerit super eum angustia?
10 Jeb vai viņš var prieku dabūt pie tā Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā?
Aut poterit in Omnipotente delectari, et invocare Deum omni tempore?
11 Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds tā Visuvarenā padoms, to negribu slēpt.
Docebo vos per manum Dei quæ Omnipotens habeat, nec abscondam.
12 Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas?
Ecce, vos omnes nostis, et quid sine causa vana loquimini?
13 Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no tā Visuvarenā dabūs.
Hæc est pars hominis impii apud Deum, et hæreditas violentorum, quam ob Omnipotente suscipient.
14 Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes.
Si multiplicati fuerint filii eius, in gladio erunt, et nepotes eius non saturabuntur pane.
15 Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt.
Qui reliqui fuerint ex eo, sepelientur in interitu, et viduæ illius non plorabunt.
16 Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus,
Si comportaverit quasi terram argentum, et sicut lutum præparaverit vestimenta:
17 Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu.
Præparabit quidem, sed iustus vestietur illis: et argentum innocens dividet.
18 Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu.
Ædificavit sicut tinea domum suam, et sicut custos fecit umbraculum.
19 Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas.
Dives cum dormierit, nihil secum auferet: aperiet oculos suos, et nihil inveniet.
20 Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis.
Apprehendet eum quasi aqua inopia, nocte opprimet eum tempestas.
21 Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas.
Tollet eum ventus urens, et auferet, et velut turbo rapiet eum de loco suo.
22 (Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu.
Et mittet super eum, et non parcet: de manu eius fugiens fugiet.
23 Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas.
Stringet super eum manus suas, et sibilabit super illum, intuens locum eius.
