Ījaba 24
1 Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?
Kvi hev’kje Allvald tider set? Kvi ser hans vener ei hans dagar?
2 Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana.
Dei fører deildesteinar burt, stel fe og sender det på beite,
3 Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā.
tek asnet frå den faderlause; tek kui enkja eig i pant.
4 Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās.
Driv fatigfolk frå vegen burt; alt landsens småfolk kryp i skjol;
5 Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem.
Lik ville asen fer dei ut til øydemarki med sitt stræv; og veidefang på ville heid er maten borni deira fær.
6 Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.
Dei haustar mark ved nattetid, og gudlaus manns vinhage plundrar.
7 Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu.
Um natti nakne, utan klæde, dei hev for kulden inkje dekkje.
8 Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.
Dei våte vert av regn på fjell, held seg i bergufs utan livd,
9 Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas.
Ein farlaus lyt frå moderbarm ein armings klæde gjeng i pant.
10 Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.
Dei nakne gjeng og klædelause, i hunger dei på kornband dreg.
11 Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst.
Dei kreistar olje innum murar, dei persar vin og tyrster lel.
12 Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda.
Frå byen høyrest styn av menner, og gjenomstungne skrik um hjelp, men Gud ser ei slik meningsløysa.
13 Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām.
Det finst og fiendar åt ljoset; dei kjenner ikkje ljossens vegar og held seg ei på ljossens stigar.
14 Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli.
Ved dagsprett mordaren stend upp, slær arm og fatig mann i hel, um natti er han so som tjuven.
15 Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu.
Horkaren spæjar etter skyming; han tenkjer: «Inkje auga ser meg.» Sitt andlit gøymer han med maska.
16 Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt.
I myrkret bryt dei inn i hus, dei som ved dag seg inne stengjer dei seg inne; av ljoset vil dei ikkje vita.
17 Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.
Myrk natt er morgon for deim alle; for natteskræmslorne dei kjenner.
18 Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu.
Snøgt fer han yver vatnet burt, bannstøytt vert jordi hans i landet; til vinberg gjeng han ikkje meir.
Som snøvatn kverv for turk og hite, so gløyper helheim deim som synda. (Sheol h7585)
20 Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks;
Av moderlivet gløymd han er, og makkar mettar seg på honom; det ingen er som minnest han; so brotsverk brest liksom eit tre.
21 Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.
Han plundra ho som ikkje fødde, som ufør var til barne-eign; mot enkja gjorde han’kje vel.
22 Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.
Men han styd valdsmann med si kraft, og dei fær atter standa upp som hadde mist all von um livet.
23 Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.
Han styd deim so dei liver trygt, hans augo vaktar deira vegar.
24 Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas.
Høgt stig dei, brått - dei er’kje meir - dei sig og døyr som alle andre, vert skorne av som aks på strå.
25 Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu?
Er det’kje so? Kven legg imot? Kven gjer no mine ord um inkje?»
