Ījaba 24
1 Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?
Hvorfor har ej den Almægtige opsparet Tider, hvi faar de, som kender ham, ikke hans Dage at se?
2 Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana.
De onde flytter Markskel, ranede Hjorde har de paa Græs.
3 Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā.
faderløses Æsel fører de bort, tager Enkens Okse som Borgen:
4 Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās.
de trænger de fattige af Vejen. Landets arme maa alle skjule sig.
5 Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem.
Som vilde Æsler i Ørkenen gaar de ud til deres Gerning søgende efter Næring; Steppen er Brød for Børnene.
6 Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.
De høster paa Marken om Natten, i Rigmandens Vingaard sanker de efter.
7 Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu.
Om Natten ligger de nøgne, uden Klæder, uden Tæppe i Kulden.
8 Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.
De vædes af Bjergenes Regnskyl, klamrer sig af Mangel paa Ly til Klippen.
9 Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas.
— Man river den faderløse fra Brystet, tager den armes Barn som Borgen. —
10 Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.
Nøgne vandrer de, uden Klæder, sultne bærer de Neg;
11 Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst.
mellem Murene presser de Olie, de træder Persen og tørster.
12 Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda.
De drives fra By og Hus, og Børnenes Hunger skriger. Men Gud, han ænser ej vrangt.
13 Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām.
Andre hører til Lysets Fjender, de kender ikke hans Veje og holder sig ej paa hans Stier:
14 Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli.
Før det lysner, staar Morderen op, han myrder arm og fattig; om Natten sniger Tyven sig om;
15 Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu.
Horkarlens Øje lurer paa Skumring, han tænker: »Intet Øje kan se mig!« og skjuler sit Ansigt under en Maske.
16 Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt.
I Mørke bryder de ind i Huse, de lukker sig inde om Dagen, thi ingen af dem vil vide af Lys.
17 Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.
For dem er Mørket Morgen, thi de er kendt med Mørkets Rædsler.
18 Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu.
Over Vandfladen jages han hen, hans Arvelod i Landet forbandes, han færdes ikke paa Vejen til Vingaarden.
Som Tørke og Hede tager Snevand, saa Dødsriget dem, der har syndet. (Sheol h7585)
20 Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks;
Han er glemt paa sin Hjemstavns Torv, hans Storhed kommes ej mer i Hu, Uretten knækkes som Træet.
21 Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.
Han var ond mod den golde, der ikke fødte, mod Enken gjorde han ikke vel;
22 Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.
dem, det gik skævt, rev han bort i sin Vælde. Han staar op og er ikke tryg paa sit Liv,
23 Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.
han styrtes uden Haab og Støtte, og paa hans Veje er idel Nød.
24 Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas.
Hans Storhed er stakket, saa er han ej mer, han bøjes og skrumper ind som Melde og skæres af som Aksenes Top.
25 Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu?
Og hvis ikke — hvo gør mig til Løgner, hvo gør mine Ord til intet?
