Ījaba 23
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
A Jov odgovori i reèe:
2 Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas.
Još je tužnjava moja odmet? a nevolja je moja teža od uzdaha mojih.
3 Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
O kad bih znao kako bih našao Boga! da otidem do prijestola njegova,
4 Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
Da razložim pred njim parbu svoju, i usta svoja napunim razloga,
5 Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
Da znam šta bi mi odgovorio, i razumijem šta bi mi rekao.
6 Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
Bi li se prema velikoj sili svojoj preo sa mnom? Ne; nego bi mi pomogao.
7 Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
Ondje bi se pravedan èovjek mogao pravdati s njim, i oslobodio bih se zasvagda od svoga sudije.
8 Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
Gle, ako poðem naprijed, nema ga; ako li natrag, ne nahodim ga;
9 Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
Ako nalijevo radi, ne vidim ga; ako nadesno, zaklonio se, ne mogu ga vidjeti.
10 Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
Ali on zna put moj; kad me okuša, izaæi æu kao zlato.
11 Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
Po stopama je njegovijem stupala noga moja; puta njegova držao sam se, i ne zaðoh.
12 No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
Od zapovijesti usta njegovijeh nijesam otstupao; èuvao sam rijeèi usta njegovijeh više nego svoj užitak.
13 Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
Ali kad on što naumi, ko æe ga odvratiti? što duša njegova zaželi, ono èini.
14 Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
I izvršiæe što je naumio za me; i toga ima u njega mnogo.
15 Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
Zato sam se uplašio od njega; i kad to mislim, strah me je od njega.
16 Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis.
Bog je rastopio srce moje, svemoguæi me je uplašio.
17 Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.
Što ne pogiboh prije mraka? i što ne sakri mrak ispred mene?
