Ījaba 23
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Respondens autem Iob, ait:
2 Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas.
Nunc quoque in amaritudine est sermo meus, et manus plagae meae aggravata est super gemitum meum.
3 Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
Quis mihi tribuat ut cognoscam et inveniam illum, et veniam usque ad solium eius?
4 Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
Ponam coram eo iudicium, et os meum replebo increpationibus.
5 Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
Ut sciam verba, quae mihi respondeat, et intelligam quid loquatur mihi.
6 Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
Nolo multa fortitudine contendat mecum, nec magnitudinis suae mole me premat.
7 Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
Proponat aequitatem contra me, et perveniet ad victoriam iudicium meum.
8 Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
Si ad Orientem iero, non apparet: si ad Occidentem, non intelligam eum.
9 Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
Si ad sinistram, quid agam? non apprehendam eum: si me vertam ad dexteram, non videbo illum.
10 Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
Ipse vero scit viam meam, et probavit me quasi aurum, quod per ignem transit:
11 Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
Vestigia eius secutus est pes meus, viam eius custodivi, et non declinavi ex ea.
12 No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
A mandatis labiorum eius non recessi, et in sinu meo abscondi verba oris eius.
13 Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
Ipse enim solus est, et nemo avertere potest cogitationem eius: et anima eius quodcumque voluit, hoc fecit.
14 Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
Cum expleverit in me voluntatem suam, et alia multa similia praesto sunt ei.
15 Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
Et idcirco a facie eius turbatus sum, et considerans eum, timore solicitor.
16 Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis.
Deus mollivit cor meum, et Omnipotens conturbavit me.
17 Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.
Non enim perii propter imminentes tenebras, nec faciem meam operuit caligo.
