Ījaba 23
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Men Job svarede og sagde:
2 Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas.
Min Klage er end i Dag Genstridighed; min Haand ligger tungt over mit Suk.
3 Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
Gid jeg kunde kende og finde ham og komme til hans faste Bolig!
4 Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
Jeg vilde lægge Sagen frem for hans Ansigt og fylde min Mund med Bevisninger.
5 Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
Jeg vilde gerne vide de Ord, som han kunde svare mig, og forstaa, hvad han vilde sige mig.
6 Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
Mon han vilde trætte med mig i sin store Kraft? nej, han vilde kun agte paa mig.
7 Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
Da vilde en retfærdig gaa i Rette med ham, og for evigt vilde jeg gaa fri ud fra den, som dømmer mig.
8 Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
Se, vil jeg gaa fremad, da er han ikke der, eller tilbage, da mærker jeg ham ikke.
9 Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
Gør han noget til venstre, da kan jeg ikke beskue ham; skjuler han sig til højre, da kan jeg ikke se ham.
10 Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
Thi han kender den Vej, som ligger for mig; prøver han mig, gaar jeg ud som Guldet.
11 Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
Min Fod holdt fast ved hans Spor, jeg tog Vare paa hans Vej og afveg ikke.
12 No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
Fra hans Læbers Bud er jeg heller ikke afvegen, jeg gemte hans Munds Tale fremfor min egen Lov.
13 Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
Men staar han fast ved et, hvo vil da holde ham tilbage? hvad hans Sjæl har Lyst til, det gør han.
14 Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
Thi han skal fuldkomme det, mig er beskikket, og mange saadanne Ting har han for.
15 Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
Derfor forfærdes jeg for hans Ansigt; tænker jeg efter, da frygter jeg for ham.
16 Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis.
Og Gud har gjort mit Hjerte mistrøstigt, og den Almægtige har forfærdet mig,
17 Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.
fordi jeg ikke bortrykkedes fra Mørket, og han ikke har skjult Mulm for mit Ansigt.
