Ījaba 23
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Job progovori i reče:
2 Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas.
“Zar mi je i danas tužaljka buntovna? Teška mu ruka iz mene vapaj budi:
3 Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
o, kada bih znao kako ću ga naći, do njegova kako doprijeti prijestolja,
4 Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
pred njim parnicu bih svoju razložio, iz mojih bi usta navrli dokazi.
5 Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
Rad bih znati što bi meni odvratio i razumjeti riječ što bi je rekao!
6 Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
Zar mu treba snage velike za raspru? Ne, dosta bi bilo da me on sasluša.
7 Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
U protivniku bi vidio pravedna, i parnica moja tad bi pobijedila.
8 Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
Na istok krenem li, naći ga ne mogu; pođem li na zapad, ne razabirem ga.
9 Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
Ištem na sjeveru, al' ga ne opažam; nevidljiv je ako se k jugu okrenem.
10 Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
Pa ipak, on dobro zna put kojim kročim! Neka me kuša: čist k'o zlato ću izići!
11 Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
Noga mi se stopa njegovih držala, putem sam njegovim išao ne skrećuć';
12 No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
slušao sam nalog njegovih usana, pohranih mu riječi u grudima svojim.
13 Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
Al' htjedne li štogod, tko će ga odvratit'? Što zaželi dušom, to će ispuniti.
14 Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
Izvršit će što je dosudio meni, kao i sve drugo što je odlučio!
15 Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
Zbog toga pred njime sav ustravljen ja sam, i što više mislim, jače strah me hvata.
16 Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis.
U komade Bog mi je srce smrvio, užasom me svega prožeo Svesilni,
17 Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.
premda nisam ni u tminama propao, ni u mraku što je lice moje zastro.
