Ījaba 21
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Ipapo Jobho akapindura akati:
2 Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
“Teereresa mashoko angu; uku ngakuve kunyaradza kwaunondipa.
3 Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
Ndiitire mwoyo murefu ndichitaura hangu, uye kana ndapedza kutaura, urambe uchiseka hako.
4 Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
“Ko, kunyunyuta kwangu kwakanangana nomunhu here? Ndingatadza seiko kuora mwoyo?
5 Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
Nditarire ushamiswe; ufumbire muromo wako noruoko.
6 Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
Ndinotya, pandinofunga izvi; kudedera kunobata muviri wangu.
7 Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
Nemhaka yeiko vakaipa vachirarama, vachikwegura uye vachiwedzerwa simba?
8 Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
Vanoona vana vavo vachikura ivo vachiri vapenyu, zvizvarwa zvavo pamberi pavo.
9 Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
Misha yavo igere zvakanaka uye haina chainotya; shamhu yaMwari haisi pamusoro pavo.
10 Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
Hando dzavo hadzikonewi kubereka, mhou dzavo dzinobereka mhuru dzisingasvodzi.
11 Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
Vanobudisa vana vavo seboka ramakwai; vapwere vavo vanopembera vachitamba.
12 Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
Vanoimba vachiridzirwa tambureni nembira; vanofarira kurira kwenyere.
Vanopedza makore avo mukubudirira uye vanopinda muguva nenguva isipi. (Sheol h7585)
14 Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
Kunyange zvakadaro vanoti kuna Mwari, ‘Tisiyei takadaro! Hatina hanya nokuziva nzira dzenyu.
15 Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
Wamasimba Ose ndianiko, kuti timushumire? Tinowaneiko kana tikamunamata?’
16 (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
Asi kubudirira kwavo hakusi mumaoko avo, naizvozvo ndinomira kure nerangano yevakaipa.
17 Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
“Kunyange zvakadaro, kanganiko kanodzimwa mwenje wevakaipa? Kanganiko vachiwirwa nenjodzi, magumo anotarwa naMwari mukutsamwa kwake?
18 Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
Vanofanana namakoto anopeperetswa nemhepo runganiko, sehundi inokukurwa nedutu?
19 Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
Zvinonzi, ‘Mwari anochengetera vana vomunhu kutongwa.’ Ngaamutsive iye amene, kuitira kuti agozviziva!
20 Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
Meso ake pachake ngaaone kuparadzwa kwake; iye ngaanwe kutsamwa kwoWamasimba Ose.
21 Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
Nokuti ane hanya yeiko nemhuri yaanosiya shure, mwedzi yaakagoverwa zvoyopera?
22 Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
“Ko, pane munhu angagona kudzidzisa ruzivo kuna Mwari here, iye achitonga kunyange vari pamusoro-soro?
23 Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
Mumwe munhu anofa achine simba rake rizere, akachengetedzeka uye akagadzikana,
24 Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
muviri wake wakagwinya, mapfupa ake azere nomwongo.
25 Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
Mumwe munhu anofa ane shungu dzomwoyo, asina kumbonakidzwa nezvipi zvazvo zvakanaka.
26 Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
Vanovata muguruva pamwe chete, uye honye dzinovafukidza vose.
27 Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
“Ndinoziva chose zvamunofunga, iwo mano amungandikanganisa nawo.
28 Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
Imi munoti, ‘Imba yomunhu mukuru iripiko zvino, iwo matende aigarwa navanhu vakaipa?’
29 Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
Hauna kumbobvunza vafambi vaya here? Hauna kuva nehanya nenhoroondo dzavo here,
30 Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
dzokuti munhu akaipa anodarikwa pazuva renjodzi, kuti anorwirwa pazuva rokutsamwa?
31 Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
Ndianiko anotsoropodza mafambiro ake pachena? Ndianiko anomuripira pane zvaakaita?
32 Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
Iye anotakurwa achiendeswa kuguva, uye rinda rake rinorindwa.
33 Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
Ivhu romunhika rinotapira kwaari; vanhu vose vanomutevera, uye anotungamirirwa navazhinji vasingaverengeki.
34 Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
“Saka mungandinyaradza sei nezvisina maturo? Hapana chasara pakupindura kwenyu asi nhema dzoga!”
