Ījaba 21
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Le hoe ty natoi’ Iobe:
2 Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
Tsatsiho o entakoo; ehe t’ie ro hamere anahareo.
3 Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
Iheveo hey hivolañe, ie fa nivolañe, le mañinjea.
4 Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
Aa naho izaho, ondaty hao ty itoreovako? Ino ty tsy hahatsimboetse ahy?
5 Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
Isaho iraho vaho ilatsao: akapefo am-pitàñe ty falie.
6 Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
Ie mahatiahy iraho, le embetse; fitititihañe ty mangazoñe ty vatako.
7 Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
Akore te mbe veloñe o tsereheñeo, miha-bey, vaho mitombo an-kaozarañe?
8 Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
Mitrao-pimoneñe am’iareo, am-pahaisaha’ iareo o ana’eo, añatrefam-pihaino’ iareo o tarira’eo.
9 Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
Soa-aro tsy an-kahembañañe o akiba’eo; tsy am’ iereo ty kobain’Añahare.
10 Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
Mitongoñe o añombelahi’eo fa tsy milesa; miterake o añombe vave’eo fa tsy mandoly.
11 Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
Ampidadà’ iereo hoe lia raike o ana’eo; mitrekatreka o keleia’eo.
12 Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
Kantsáñe naho marovany ty arahe’ iareo takasy, vaho mifale ami’ty feon-tsoly.
Gadoñe’ iereo am-pibodobodoañe o andro’eo vaho mizotso mb’an-kibory ao am-pierañerañañe. (Sheol h7585)
14 Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
Ie nanao ty hoe aman’ Añahare: Adono zahay! Tsy fañiria’ay ty hahafohiñe o sata’oo.
15 Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
Ia ze o El-Sadai zao, hitoroña’ay? Ino ty ho tombo’e ho anay te ihalalia’ay?
16 (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
Heheke, tsy am-pità’ iareo ty hasoa, lavits’ahy ty famerea’ o lo-tserekeo.
17 Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
Im-pire hao te akipeke ty failo’ o tsivokatseo? Im-pire t’ie ivovoa’ ty hankàñe? Ie anjarà’e ty tivontivoñe ty amy haviñera’ey.
18 Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
Boka-maike miatre-tioke iereo, hoe kafo’e aboelen-tio-bey?
19 Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
[Hoe nahareo: ] Ahajan’ Añahare ho amo ana’eo o tahi’eo. Ehe te hañondroke ama’e t’i Andrianañahare, hahafohina’e.
20 Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
Apoho ho oni-pihaino’e ty firotsaha’e, hitohofa’e ty haviñera’ i El-Sadai.
21 Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
Haoñe’e hao i hasavereña’e hanonjohy azey, apota’e hao te voaiake o vola’eo?
22 Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
Ia ty hañoke hilala aman’Añahare kanao Ie ro mizaka o an-dikerañeo?
23 Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
Mihomak’ ami’ty haañoña’e ty raike, ie miaiñañoleñañe am-panintsiñañe.
24 Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
Pea ronono o korobo’eo, lendeñe o betron-taola’eo.
25 Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
Mivetrake ka ty aman-kafairan-troke, le lia’e tsy nitsopeke raha mafiry.
26 Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
Songa mandre andebok’ ao, sindre saroñan-oletse.
27 Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
Eka, fantako ty fikitroha’ areo, ty fikililia’ areo hañaraty ahy.
28 Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
Fa hoe nahareo: Aia ty anjomba’ i roandriañey? Aia ty kivoho, ty fimoneña’ o lo-tserekeo?
29 Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
Mboe tsy nañontanea’ areo hao o mpañaveloo, tsy apota’ areo hao o talili’ iareoo?
30 Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
te arovañe ho an-tsan-kankàñe i tsereheñey, ho kozozoteñe mb’eo añ’androm-piforoforoañe.
31 Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
Ia ty hiatreatre aze ty amo lala’eo, ia ty hañondrok’ ama’e o nanoe’eo?
32 Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
Ie takoneñe mb’an-kibory mb’eo, vaho ambenañe i lona’ey.
33 Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
Mamy ama’e o vongan-tane am-bavataneo; vaho fonga hañorik’ aze ondatio, ie mitozantozañe ka ty niaolo.
34 Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
Aia arè ty añohòa’ areo amañ’entan-kòake, le o hatoi’ areoo, manao hakalitahañe avao.
