< Ījaba 21 >
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
3 Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
4 Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
5 Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
6 Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
7 Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
8 Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
9 Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
10 Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
11 Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
12 Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
13 Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. (Sheol )
14 Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
15 Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
16 (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
17 Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
18 Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
19 Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
20 Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
21 Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
22 Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
23 Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
24 Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
25 Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
26 Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
27 Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
28 Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
29 Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
30 Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
31 Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
32 Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
33 Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
34 Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
