Ījaba 21
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Saa tog Job til Orde og svarede:
2 Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
Hør dog, hør mine Ord, lad det være Trøsten, I giver!
3 Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
Find jer nu i, at jeg taler, siden kan I jo haane!
4 Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
Gælder min Klage Mennesker? Hvi skulde jeg ej være utaalmodig?
5 Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
Vend jer til mig og stivn af Rædsel, læg Haand paa Mund!
6 Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
Jeg gruer, naar jeg tænker derpaa, mit Legeme gribes af Skælven:
7 Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
De gudløse, hvorfor lever de, bliver gamle, ja vokser i Kraft?
8 Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
Deres Æt har de blivende hos sig, deres Afkom for deres Øjne;
9 Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
deres Huse er sikre mod Rædsler, Guds Svøbe rammer dem ikke;
10 Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
ej springer deres Tyr forgæves, Koen kælver, den kaster ikke;
11 Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
de slipper deres Drenge ud som Faar, deres Børneflok boltrer sig ret;
12 Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
de synger til Pauke og Citer, er glade til Fløjtens Toner;
de lever deres Dage i Lykke og synker med Fred i Dødsriget, (Sheol h7585)
14 Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
skønt de siger til Gud: »Gaa fra os, at kende dine Veje er ikke vor Lyst!
15 Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
Den Almægtige? Hvad han? Skal vi tjene ham? Hvad Gavn at banke paa hos ham?«
16 (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
Er ej deres Lykke i deres Haand og gudløses Raad ham fjernt?
17 Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
Naar gaar de gudløses Lampe ud og naar kommer Ulykken over dem? Naar deler han Loddet ud i sin Vrede,
18 Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
saa de bliver som Straa for Vinden, som Avner, Storm fører bort?
19 Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
Gemmer Gud hans Ulykkeslod til hans Børn? Ham selv gengælde han, saa han mærker det,
20 Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
lad ham selv faa sit Vanheld at se, den Almægtiges Vrede at drikke!
21 Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
Thi hvad bryder han sig siden om sit Hus, naar hans Maaneders Tal er udrundet?
22 Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
Kan man vel tage Gud i Skole, ham, som dømmer de højeste Væsner?
23 Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
En dør jo paa Lykkens Tinde, helt tryg og saa helt uden Sorger:
24 Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
hans Spande er fulde af Mælk, hans Knogler af saftig Marv;
25 Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
med bitter Sjæl dør en anden og har aldrig nydt nogen Lykke;
26 Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
de lægger sig begge i Jorden, og begge dækkes af Orme!
27 Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
Se, jeg kender saa vel eders Tanker og de Rænker, I spinder imod mig,
28 Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
naar I siger: »Hvor er Stormandens Hus og det Telt, hvor de gudløse bor?«
29 Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
Har I aldrig spurgt de berejste og godkendt deres Beviser:
30 Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
Den onde skaanes paa Ulykkens Dag og frelses paa Vredens Dag.
31 Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
Hvem foreholder ham vel hans Færd, gengælder ham, hvad han gør?
32 Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
Til Graven bæres han hen, ved hans Gravhøj holdes der Vagt;
33 Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
i Dalbunden hviler han sødt, Alverden følger saa efter, en Flok uden Tal gik forud for ham.
34 Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
Hvor tom er den Trøst, som I giver! Eders Svar — kun Svig er tilbage!
