Ījaba 20
1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
Då tok Sofar frå Na’ama til ords og sagde:
2 Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties.
«Difor gjev mine tankar svar, og difor stormar det i meg.
3 Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt.
Ei skamleg skrapa fær eg høyra, men kloke svar mi ånd gjev meg.
4 Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes,
Veit du’kje at frå ævords tid, frå mannen fyrst på jord vart sett,
5 Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli?
ugudlege hev stokkut jubel, vanheilage stuttvarug gleda?
6 Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem,
Når modet hans til himmels stig, når hovudet mot sky han lyfter,
7 Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir?
han evig gjeng til grunns som skarnet; «Kvar er han?» spør dei, honom såg.
8 Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī.
Lik draumen glid han burt og kverv, vert jaga som ei nattesyn.
9 Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs.
Han burte er for alle augo, hans stad veit ikkje til han meir.
10 Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu.
Hans born lyt hjelpa fatigfolk; hans hender gjev hans gods attende.
11 Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos.
Hans bein var full’ av ungdomskraft; men den i moldi ligg med honom.
12 Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles,
Er i hans munn det vonde søtt, vil han det under tunga gøyma,
13 Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē:
sparer han det og slepper ikkje, held han det under gomen fast,
14 Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa.
so vert i kroppen maten hans til orme-eiter i hans buk.
15 Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera.
Det gods han gløypte, spyr han ut; Gud driv det ut or magen hans.
16 Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus.
Han orme-eiter i seg saug, og ødle-tunga honom drep.
17 Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena.
Han fær visst ikkje skoda bekkjer, ei heller flaum av mjølk og honning.
18 Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs.
Han rikdom vinn, men nyt han ikkje; han samlar gods, men vert’kje glad.
19 Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels.
Han krasa småfolk, let deim liggja, han rana hus som han ei byggjer.
20 Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu.
Han kjende ikkje ro inni seg, men med sin skatt han slepp’kje undan.
21 Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs.
Hans hækna sparer ingen ting; og difor kverv hans lukka burt.
22 Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū.
I all si ovnøgd lid han naud; kvar armings-hand kjem yver honom.
23 Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij.
Og til å fylla buken hans han sender vreiden yver honom, let maten sin på honom regna.
24 Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri.
Og um han frå jarnvåpen flyr, han såra vert frå koparbogen;
25 Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem.
ut gjenom ryggen pili kjem, den blanke odd ut or hans gall, og dauderædslor fell på honom.
26 Visāda tumsība apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās to atlikumu viņa dzīvoklī.
Alt myrker gøymt er åt hans skattar, ja, ukveikt eld et honom upp, og øyder all hans eigedom.
27 Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu.
Himmelen ter hans brotsverk fram, og jordi reiser seg imot han.
28 Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā.
Hans heime-forråd fer sin veg, renn burt på vreidedagen hans.
29 Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva.
Slikt etlar Gud til gudlaus mann; det lovar Gud til arv åt honom.»
