Ījaba 20
1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
Da svarede Zofar, Naamathiten, og sagde:
2 Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties.
Derfor give mine Tanker mig Svar, og fordi jeg har Hast i mit Indre.
3 Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt.
Jeg maa høre en Undervisning til Forsmædelse for mig; men Aanden svarer mig ud af min Forstand.
4 Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes,
Ved du dette, som har været af Evighed, siden Mennesker sattes paa Jorden:
5 Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli?
At de ugudeliges Frydeskrig er stakket, og den vanhelliges Glæde kun varer et Øjeblik?
6 Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem,
Om hans Højhed steg op til Himmelen, og hans Hoved naaede til Skyen,
7 Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir?
saa skal han dog svinde hen for evigt som Skarn; de, som saa ham, skulle sige: Hvor er han?
8 Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī.
Ligesom en Drøm skal han bortfly, og man skal ikke finde ham; og han skal forjages som et Syn om Natten.
9 Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs.
Det Øje, som har set ham, skal ikke se ham mere, og hans Sted skal ikke beskue ham ydermere.
10 Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu.
Hans Børn skulle søge at behage de ringe, og hans Hænder skulle give hans Formue tilbage.
11 Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos.
Hans Ben vare fulde af Ungdomskraft, men den skal ligge i Støvet med ham.
12 Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles,
Er Ondskab end sød i hans Mund, vilde han end dølge den under sin Tunge,
13 Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē:
vilde han end spare den og ikke slippe den, men holde den tilbage i sin Gane:
14 Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa.
Saa vilde dog hans Brød forvandle sig i hans Indvolde og blive til Øglegalde inden i ham.
15 Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera.
Han nedslugte Gods, men han skal udspy det; Gud skal drive det ud af hans Bug.
16 Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus.
Han indsugede Øglegift; Otterslangens Tunge skal dræbe ham.
17 Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena.
Ej skue han Strømme, ej Bække, som flyde med Honning og Mælk.
18 Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs.
Han skal tilbagegive det, han har havt Umage for, og ikke nyde det; som Gods, han har erhvervet, og han skal ikke fryde sig.
19 Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels.
Thi han fortrykte de ringe og lod dem ligge; han røvede et Hus, og han byggede det ikke.
20 Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu.
Fordi han ikke har vidst at være rolig i sin Bug, skal han ikke undkomme ved sit kostelige Gods.
21 Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs.
Der var ingen tilovers, han jo fortærede, derfor skal hans Lykke ikke blive varig.
22 Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū.
Naar han har fuldt op i Overflod, skal han dog blive bange, hver lidendes Haand skal komme over ham.
23 Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij.
For at fylde hans Bug sende Gud sin grumme Vrede over ham, og lade det regne over ham, som skal fortære ham!
24 Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri.
Han skal fly for Jernrustning, en Kobberbue skal gennemskyde ham.
25 Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem.
Han drager Pilen ud, og den gaar ud af hans Liv, den lynende Od kommer ud af hans Galde; Forfærdelser overfalde ham.
26 Visāda tumsība apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās to atlikumu viņa dzīvoklī.
Mørket er helt opbevaret for hans Skatte, en Ild, der ikke pustes til, skal fortære ham; det skal gaa den ilde, som er bleven tilbage i hans Telt.
27 Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu.
Himmelen skal aabenbare hans Misgerning, og Jorden skal rejse sig imod ham.
28 Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā.
Hans Hus's Indtægt skal bortføres; den skal flyde bort paa Guds Vredes Dag.
29 Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva.
Dette er et ugudeligt Menneskes Lod fra Gud og hans tilsagte Arv fra Gud.
