Ījaba 2
1 Un notikās atkal kādā dienā, kad Dieva bērni nāca, stāties Tā Kunga priekšā, tad arī sātans atnāca viņu starpā, stāties Tā Kunga priekšā.
Yǝnǝ bir küni, Hudaning oƣulliri Pǝrwǝrdigarning ⱨuzuriƣa ⱨazir boluxⱪa kǝldi. Xǝytanmu ularning arisiƣa kiriwaldi.
2 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis.
Pǝrwǝrdigar Xǝytandin: — Nǝdin kǝlding? — dǝp soridi. Xǝytan Pǝrwǝrdigarƣa jawabǝn: — Yǝr yüzini kezip paylap, uyaⱪ-buyaⱪlarni aylinip qɵrgilǝp kǝldim, — dedi.
3 Tad Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs un taisns, dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna; un viņš vēl turas stipri pie savas sirdsskaidrības, bet tu Mani esi skubinājis pret viņu, viņu velti samaitāt.
Pǝrwǝrdigar uningƣa: — Mening ⱪulum Ayupⱪa diⱪⱪǝt ⱪilƣansǝn? Yǝr yüzidǝ uningdǝk mukǝmmǝl, durus, Hudadin ⱪorⱪidiƣan ⱨǝm yamanliⱪtin yiraⱪ turidiƣan adǝm yoⱪ. Mǝyli sǝn Meni uni bikardin-bikar yutuwetixkǝ dǝwǝt ⱪilƣan bolsangmu, u yǝnila sadaⱪǝtlikidǝ qing turuwatidu, — dedi.
4 Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību.
Xǝytan Pǝrwǝrdigarƣa jawabǝn: — Ⱨǝr adǝm ɵz jenini dǝp terisini berixkimu razi bolidu, ⱨǝtta ⱨǝmmǝ nemisinimu berixkǝ tǝyyardur;
5 Bet izstiep jel Savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies.
Biraⱪ Sǝn ⱨazir ⱪolungni sozup uning sɵngǝk-ǝtlirigǝ tǝgsǝng, u Sǝndin yüz ɵrüp tillimisa [Xǝytan bolmay ketǝy]! — dedi.
6 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību.
Pǝrwǝrdigar Xǝytanƣa: — Mana, u ⱨazir sening ⱪolungda turuwatidu! Biraⱪ uning jeniƣa tǝgmǝ! — dedi.
7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ījabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai.
Xundaⱪ ⱪilip Xǝytan Pǝrwǝrdigarning ⱨuzuridin qiⱪip, Ayupning bǝdinini tapinidin bexiƣiqǝ intayin azabliⱪ ⱨürrǝk-ⱨürrǝk yarilar bilǝn toxⱪuziwǝtti.
8 Un viņš ņēma poda gabalu, ar to kasīties, un bija apsēdies pelnos.
Ayup bolsa bǝdinini tatilax-ƣirdax üqün bir sapal parqisini ⱪoliƣa elip, küllükkǝ kirip olturdi.
9 Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti.
Ayali uningƣa: — Əjǝba sǝn tehiqǝ ɵz sadaⱪǝtlikingdǝ qing turuwatamsǝn? Hudani ⱪarƣa, ɵlüpla tügǝx! — dedi.
10 Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu vis nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās ar savām lūpām.
Lekin Ayup uningƣa: — Sǝn ⱨamaⱪǝt ayallardǝk gǝp ⱪiliwatisǝn. Biz Hudaning yahxiliⱪini ⱪobul ⱪilƣanikǝnmiz, ǝjǝba uningdin kǝlgǝn külpǝtnimu ⱪobul ⱪiliximiz kerǝk ǝmǝsmu? — dedi. Ixlarda Ayup eƣizda ⱨeqⱪandaⱪ gunaⱨ ɵtküzmidi.
11 Kad nu Ījaba trīs draugi dzirdēja visu šo nelaimi, kas viņam bija uzgājusi, tad tie nāca ikkatrs no savas vietas, Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas; jo tie bija sarunājušies, nākt un viņu žēlot un viņu iepriecināt.
Ayupning dostliridin üqǝylǝn uningƣa qüxkǝn külpǝttin hǝwǝrdar boldi. Ular, yǝni Temanliⱪ Elifaz, Xuhaliⱪ Bildad wǝ Naamatliⱪ Zofar degǝn kixilǝr bolup, ɵz yurtliridin qiⱪip, Ayupⱪa ⱨesdaxliⱪ bildürüx ⱨǝm tǝsǝlli berix üqün uning yeniƣa berixⱪa billǝ kelixkǝnidi.
12 Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm.
Ular kelip yiraⱪtinla uningƣa ⱪariwidi, uni toniyalmay ⱪaldi-dǝ, awazlirini kɵtürüp yiƣlap taxlidi. Ⱨǝrbiri ɵz tonlirini yirtiwetip, topa-qanglarni asmanƣa etip ɵz baxliriƣa qeqixti.
13 Tā tie pie viņa sēdēja zemē septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens uz to nerunāja ne vārda; jo tie redzēja, ka tās sāpes bija ļoti lielas.
Ular uning bilǝn billǝ daⱪ yǝrdǝ yǝttǝ keqǝ-kündüz olturdi, uningƣa ⱨeqkim gǝp ⱪilmidi; qünki ular uning dǝrd-ǝlimining intayin azabliⱪ ikǝnlikini kɵrüp yǝtkǝnidi.
