< Ījaba 19 >
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Respondió Job y dijo:
2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
“¿Hasta cuándo afligiréis mi alma, y queréis majarme con palabras?
3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
Ya diez veces me habéis insultado, y no os avergonzáis de ultrajarme.
4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
Aunque yo realmente haya errado, soy yo quien pago mi error.
5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
Si queréis alzaros contra mí, alegando en mi desfavor mi oprobio,
6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
sabed que es Dios quien me oprime, y me ha envuelto en su red.
7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
He aquí que alzo el grito por ser oprimido, pero nadie me responde; clamo, pero no hay justicia.
8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
Él ha cerrado mi camino, y no puedo pasar; ha cubierto de tinieblas mis sendas.
9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
Me ha despojado de mi gloria, y de mi cabeza ha quitado la corona.
10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
Me ha arruinado del todo, y perezco; desarraigó, como árbol, mi esperanza.
11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
Encendió contra mí su ira, y me considera como enemigo suyo.
12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
Vinieron en tropel sus milicias, se abrieron camino contra mí y pusieron sitio a mi tienda.
13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
A mis hermanos los apartó de mi lado, y mis conocidos se retiraron de mí.
14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
Me dejaron mis parientes, y mis íntimos me han olvidado.
15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
Los que moran en mi casa, y mis criadas me tratan como extraño; pues soy un extranjero a sus ojos.
16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
Llamo a mi siervo, y no me responde, por más que le ruegue con mi boca.
17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
Mi mujer tiene asco de mi hálito, y para los hijos de mis entrañas no soy más que hediondez.
18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
Me desprecian hasta los niños; si intento levantarme se mofan de mí.
19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
Todos los que eran mis confidentes me aborrecen, y los que yo más amaba se han vuelto contra mí.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
Mis huesos se pegan a mi piel y a mi carne, y tan solo me queda la piel de mis dientes.
21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
¡Compadeceos de mí, compadeceos de mí, a lo menos vosotros, amigos míos, pues la mano de Dios me ha herido!
22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
¿Por qué me perseguís como Dios, y ni os hartáis de mi carne?
23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
¡Oh! que se escribiesen mis palabras y se consignaran en un libro,
24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
que con punzón de hierro y con plomo se grabasen en la peña para eterna memoria!
25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
Mas yo sé que vive mi Redentor, y que al fin se alzará sobre la tierra.
26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
Después, en mi piel, revestido de este (mi cuerpo) veré a Dios (de nuevo) desde mi carne.
27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
Yo mismo le veré; le verán mis propios ojos, y no otro; por eso se consumen en mí mis entrañas.
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
Vosotros diréis entonces: «¿Por qué lo hemos perseguido?» Pues quedará descubierta la justicia de mi causa.
29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.
Temed la espada, porque terribles son las venganzas de la espada; para que sepáis que hay un juicio.”