Ījaba 19
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Na ka whakautua e Hopa, ka mea,
2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
Kia peha ake te roa o ta koutou whakaporearea i toku wairua, o ta koutou wawahi i ahau ki te kupu?
3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
Ka tekau enei tawainga a koutou ki ahau, kahore o koutou whakama i a koutou ka aki tonu nei i ahau.
4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
Ki te mea ano hoki kua he ahau, kei ahau ano toku he e noho ana.
5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
Ki te mea ka whakanui mai koutou i a koutou ki ahau, a ka kauwhau mai ki ahau i toku tawainga;
6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
Kia mohio koutou na te Atua ahau i whakaparori i taku take, he mea hao mai ahau nana ki tana kupenga.
7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
Nana, e tangi ana ahau i te mahi nanakia, heoi kahore ahau e whakarangona; e karanga awhina ana ahau, otiia kahore he whakawa.
8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
Kua tutakina e ia toku ara, te puta ahau; tukua iho ana e ia te pouri ki oku ara.
9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
Ko toku kororia huia atu ana e ia; tangohia ana e ia te karauna i toku mahunga.
10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
Wawahia ana ahau e ia i nga taha katoa, a riro ana ahau; ko taku i tumanako atu ai huaranga atu ana e ia ano he rakau.
11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
Kua mura mai hoki tona riri ki ahau; e kiia ana ahau e ia ko tetahi o ona hoariri.
12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
E haere huihui mai ana ana taua, e whakaneke ake ana i to ratou ara ki ahau, kei te whakapae i toku teneti i tetahi taha, i tetahi taha.
13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
Kua meinga e ia oku teina kia matara atu i ahau; ko aku i mohio ai kua tangata ke ki ahau.
14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
Ko oku whanaunga, mutu pu ta ratou; ko oku hoa ake, kua wareware ratou ki ahau.
15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
Ko te hunga e noho ana i toku whare, me aku pononga wahine, kiia iho ahau e ratou he tangata ke; he tangata no nga whenua ahau ki ta ratou titiro mai.
16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
I karanga atu ahau ki taku pononga, heoi kihai ia i whakao mai; ahakoa e inoi ana toku mangai ki a ia.
17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
Ko toku ha tauhou ana ki taku wahine, me taku inoi hoki ki nga tamariki o te kopu o toku whaea.
18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
Ko nga tamariki nonohi ano hoki, whakahawea mai ana ki ahau; ki te whakatika ahau, ka korero whakahe ratou moku.
19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
E whakarihariha mai ana ki ahau oku takahoa katoa, a ko aku i aroha ai kua tahuri mai ki ahau.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
Piri tonu toku iwi ki toku kiri, ki oku kikokiko, a ora ake oku, ko te kiri kau o oku niho.
21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
Tohungia mai ahau, tohungia mai ahau e koutou, e oku hoa; kua pa mai hoki te ringa o te Atua ki ahau.
22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
He aha koutou i tukino ai i ahau, i pera ai me te Atua, te makona koutou i oku kikokiko?
23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
Aue, me i tuhituhia aku kupu! Aue, me i taia ki te pukapuka!
24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
Me i whaoa ki te kamaka, ki te pene rino, ki te mata, hei mea mo a mua noa atu!
25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
Otiia e mohio ana ahau kei te ora toku kaihoko, a i nga wa i muri nei ka tu ia ki runga ki te whenua;
26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
A ahakoa i muri i te paunga o toku kiri, ka titiro tonu ahau i roto i toku kikokiko ki te Atua:
27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
E titiro ano ahau ki a ia, ahau nei ano; a ma oku kanohi e matakitaki, kahore ma o tetahi atu. Pau rawa oku whatumanawa i roto i ahau.
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
Ki te ki koutou, Na, ta tatou hanga ki te tukino i a ia! kua kitea hoki te take o te mea i roto i ahau;
29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.
Kia wehi koutou kei mate i te hoari; no te mea ko te whiunga ki te hoari kei roto i te riri, e mohio ai koutou he whakawa ano tenei.
