Ījaba 19

1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?

3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.

4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.

5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?

6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.

7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.

8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.

9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.

10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.

11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.

12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.

13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.

14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.

15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.

16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.

17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.

18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.

19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.

20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.

21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.

22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?

23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!

24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.

25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.

26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.

27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.

28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:

29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.