Ījaba 19
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
Forsothe Joob answeride, and seide, Hou long turmente ye my soule,
2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
and al to-breken me with wordis?
3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
Lo! ten sithis ye schenden me, and ye ben not aschamed, oppressynge me.
4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
Forsothe and if Y `koude not, myn vnkynnyng schal be with me.
5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
And ye ben reisid ayens me, and repreuen me with my schenschipis.
6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
Nameli now vndurstonde ye, that God hath turmentid me not bi euene doom, and hath cumpassid me with hise betyngis.
7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
Lo! Y suffrynge violence schal crye, and no man schal here; Y schal crye loude, and `noon is that demeth.
8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
He bisette aboute my path, and Y may not go; and he settide derknessis in my weie.
9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
He hath spuylid me of my glorye, and hath take awey the coroun fro myn heed.
10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
He hath distried me on ech side, and Y perischide; and he hath take awei myn hope, as fro a tre pullid vp bi the roote.
11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
His stronge veniaunce was wrooth ayens me; and he hadde me so as his enemye.
12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
Hise theues camen togidere, and `maden to hem a wei bi me; and bisegiden my tabernacle in cumpas.
13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
He made fer my britheren fro me; and my knowun as aliens yeden awei fro me.
14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
My neiyboris forsoken me; and thei that knewen me han foryete me.
15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
The tenauntis of myn hows, and myn handmaydis hadden me as a straunger; and Y was as a pilgrym bifor her iyen.
16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
Y clepide my seruaunt, and he answeride not to me; with myn owne mouth Y preiede hym.
17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
My wijf wlatide my breeth; and Y preiede the sones of my wombe.
18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
Also foolis dispisiden me; and whanne Y was goon awei fro hem, thei bacbitiden me.
19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
Thei, that weren my counselouris sum tyme, hadden abhomynacioun of me; and he, whom Y louede moost, was aduersarie to me.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
Whanne fleischis weren wastid, my boon cleuyde to my skyn; and `oneli lippis ben left aboute my teeth.
21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
Haue ye merci on me, haue ye merci on me, nameli, ye my frendis; for the hond of the Lord hath touchid me.
22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
Whi pursuen ye me, as God pursueth; and ben fillid with my fleischis?
23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
Who yyueth to me, that my wordis be writun? Who yyueth to me,
24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
that tho be writun in a book with an yrun poyntil, ethir with a plate of leed; ethir with a chisel be grauun in a flynt?
25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
For Y woot, that myn ayenbiere lyueth, and in the laste dai Y schal rise fro the erthe;
26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
and eft Y schal be cumpassid with my skyn, and in my fleisch Y schal se God, my sauyour.
27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
Whom Y my silf schal se, and myn iyen schulen biholde, and not an other man. This myn hope is kept in my bosum.
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
Whi therfor seien ye now, Pursue we hym, and fynde we the roote of a word ayens hym?
29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.
Therfor fle ye fro the face of the swerd; for the swerd is the vengere of wickidnessis, and wite ye, that doom schal be.
