Ījaba 19
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
約伯回答說：
2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
你們叫我的心悲傷，說話苦惱我，要到何時﹖
3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
你們侮辱我，已有十次之多，苛待我卻不知羞愧。
4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
我若實在錯了，錯自由我承當。
5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
如果你們真要對我自誇，證明我的醜惡，
6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
你們應當知道：是天主虐待了我，是他用自己的羅網圍困了我。
7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
我若高呼說：「殘暴，」但得不到答覆；我大聲呼冤，卻沒有正義。
8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
他攔住我的去路，使我不得過去，使黑暗籠罩著我的去路。
9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
他奪去了我的光榮，摘下了我頭上的冠冕；
10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
他四面打擊我，使我逝去；拔除我的希望，猶如拔樹。
11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
他對我怒火如焚，拿我當作他的仇敵。
12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
他的軍隊一齊開來，修好道路攻擊我，圍著我的帳幕紮營。
13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
他使我的弟兄離棄我，使我的知己疏遠我。
14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
鄰人和相識者都不見了，寄居我家的人都忘了我。
15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
我的婢女拿我當作外人，視我如一陌生人。
16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
我呼喚僕人，他不回答；我必須親口央求他。
17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
我的氣味使妻子憎厭，我的同胞視我作臭物。
18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
連孩子們也輕慢我，我一起來，他們就凌辱我。
19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
我的知交密友都憎惡我，我所愛的人也對我變了臉。
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
我的骨頭緊貼著皮，我很徼幸還保留牙床。
21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
我的朋友，你們可憐可憐我罷! 因為天主的手打傷了我。
22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
你們為何如同天主一樣逼迫我，吃了我的肉還不知足呢﹖
23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
惟願我的話都記錄下來，都刻在銅板上；
24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
用鐵鑿刻在鉛版上，永遠鑿在磐石上。
25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
我確實知道為我伸冤者還活著，我的辯護人要在地上起立。
26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
我的皮膚雖由我身上脫落，但我仍要看見天主；
27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
要看見他站在我這一方，我親眼要看見他，並非外人；我的五內因熱望而耗盡。
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
如果你們說：「我們怎能難為他﹖怎能在他身上尋到這事的根由﹖」
29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.
你們應當害怕刀劍，因為報復罪惡者是刀劍；如此你們知道終有一個審判者。
