Ījaba 19
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
To pacoengah Job mah,
2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
kai poek nang patang o sak, nasetto maw lok hoiah nang pacaekthlaek o han vop?
3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
Vai hato nang zoeh o boeh; azathaih tawn ai ah panoek vai ai ih kami baktiah nang zoeh o.
4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
Sakpazaehaih ka tawnh cadoeh, ka sakpazaehaih loe kaimah nuiah ni krak.
5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
Nangcae loe kai ni nam oek o thuih, a sak ih zaehaih pongah ni azathaih hoiah oh, tiah nang naa o:
6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
toe kai loe Sithaw mah ni amtimsak moe, anih ih thaang pongah ka manh, tito panoek oh.
7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
Khenah, ka sakpazaehaih thung hoiah ka hang; mi mah doeh tahngai ai; tha hoi ka hangh, toe toenghaih hoiah lokcaek kami om ai.
8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
Anih mah ka poeng thaih han ai ah ka caehhaih loklam to pakaa khoep, anih mah ka caehhaih loklam ah vinghaih to suek.
9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
Ka lensawkhaih to anih mah ang khringh pae moe, ka lu nui ih lumuek to ang lak pae ving.
10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
Anih mah ahmuen kruek hoi ang boh pongah, kam ro boeh; anih mah ka oephaih to thing baktiah ang phongh pae ving.
11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
Anih ih palung kabae to kai khaeah ang palai moe, kai hae a misa ah ang poek.
12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
Anih ih misatuh kaminawk loe, kai tuk hanah nawnto angzoh o moe, kai ih kahni im taeng boih ah atai o.
13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
Kam nawkamyanawk to kai khae hoi kangthla ah a ohsak moe, kam puinawk doeh panoek vai ai ih kami baktiah ni oh o.
14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
Ka canawknawk mah ang pahnawt o moe, kam puinawk mah ang pahnet o boeh.
15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
Ka tamna nongpatanawk hoi ka imthung takohnawk mah angvin baktih, prae kalah kami baktiah ang khet o.
16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
Ka tamna to ka kawk naah, na pathim ai; tahmenhaih ka hnik cadoeh, na pathim ai boeh.
17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
Kang hahhaih takhi loe ka zu koeh koiah om ai, ka caanawk hanah panuet thok hmuen ah oh boeh.
18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
Ue, nawktanawk mah ang patoek o, kang thawk tahang naah, ang pahnui o thuih.
19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
Kam puinawk mah ang panuet o moe, ka palung ih kaminawk doeh ka misa ah angcoeng o ving boeh.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
Ka huh loe nganhin hoi angbet rap boeh moe, ka haa doeh angkhringh boeh.
21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
Aw kam puinawk, na tahmen oh, na tahmen oh; Sithaw mah ni ang boh.
22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
Tipongah Sithaw pacaekthlaek baktiah kai nang pacaekthlaek o loe? Kai ih angan hoiah zok nam hah o ai vop maw?
23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
Aw, ka loknawk hae pakuem o nasoe loe, nihcae mah cabu ah pathok o nasoe.
24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
Sum cacung hoiah tarik o nasoe loe, thlung nuiah dungzan ah tarik o poe nasoe!
25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
Kai akrangkung loe hing, tiah ka panoek; anih loe hnukkhuem atue boeng naah long ah angdoe tih;
26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
ka nganhin amro moe, hae takpum hae amro ving cadoeh, ka taksa hoiah Sithaw to ka hnu vop tih;
27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
anih to ka hnu tih; minawk mah hnuk ih na ai, kaimah roe mik hoiah ka hnu tih; ka palungthin mah zing kong boeh.
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
Nangcae mah, anih hae kawbangmaw pacaekthlaek han, anih zae nethaih kawbangmaw hnuk thai han? tiah na thuih o,
29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.
sumsen to na zit o han oh, Sithaw palungphuihaih mah sumsen hoi danpaekhaih to tacawtsak, lokcaekhaih atue oh, tiah panoek oh, tiah a naa.
