Ījaba 17
1 Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt.
Me honhom atɔ beraw, me nna so atwa, na ɔda retwɛn me.
2 Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
Ampa ara fɛwdifo atwa me ho ahyia; ɛsɛ sɛ mehwɛ wɔn atutuwpɛ.
3 Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!
“Ao Onyankopɔn, hyɛ me bɔ a wuhia. Hena bio na ɔbɛma me bammɔ?
4 Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.
Wɔato wɔn adwene mu a wɔnte asɛm ase; enti woremma wonni nkonim.
5 Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
Sɛ obi sopa ne nnamfonom de gye akatua a, ɛbɛhwere ne mma aniwa.
6 Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.
“Onyankopɔn de me ayɛ asɛm a ɛda obiara ano, obi a wɔte ntasu gu nʼani so.
7 Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.
Awerɛhow ama mʼani ayɛ siamoo me nipadua nyinaa yɛ sunsuma.
8 Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
Ɛyɛ atreneefo nwonwa; wɔn a wodi bem tia wɔn a wonni nyamesu.
9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.
Nanso atreneefo bɛkɔ wɔn anim, na wɔn a wɔn nsa ho tew no bɛkɔ so anya ahoɔden.
10 Tad nu jūs visi nāciet tik atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
“Mo nyinaa monsan mmra mmɛsɔ nhwɛ! Na merennya onyansafo wɔ mo mu.
11 Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
Me nna atwa mu, me nhyehyɛe apansam. Nanso me koma apɛde
12 Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu.
ma anadwo dan awia; sum mu koraa no hann bɛn.
Sɛ ofi a mʼani da so nkutoo ne ɔda, sɛ mesɛw me kɛtɛ wɔ sum mu, (Sheol h7585)
14 Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.
sɛ meka kyerɛ porɔwee se, ‘Wo yɛ mʼagya,’ ne osunson se, ‘Me na’ anaa ‘Me nuabea’ a,
15 Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
na afei mʼanidaso wɔ he? Hena na obetumi anya anidaso bi ama me?
