Ījaba 17
1 Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt.
Spiritus meus attenuabitur, dies mei breviabuntur, et solum mihi superest sepulchrum.
2 Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
Non peccavi, et in amaritudinibus moratur oculus meus.
3 Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!
Libera me Dominue, et pone me iuxta te, et cuiusvis manus pugnet contra me.
4 Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.
Cor eorum longe fecisti a disciplina, propterea non exaltabuntur.
5 Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
Prædam pollicetur sociis, et oculi filiorum eius deficient.
6 Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.
Posuit me quasi in proverbium vulgi, et exemplum sum coram eis.
7 Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.
Caligavit ab indignatione oculus meus, et membra mea quasi in nihilum redacta sunt.
8 Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
Stupebunt iusti super hoc, et innocens contra hypocritam suscitabitur.
9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.
Et tenebit iustus viam suam, et mundis manibus addet fortitudinem.
10 Tad nu jūs visi nāciet tik atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
Igitur omnes vos convertimini, et venite, et non inveniam in vobis ullum sapientem.
11 Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
Dies mei transierunt, cogitationes meæ dissipatæ sunt, torquentes cor meum:
12 Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu.
Noctem verterunt in diem, et rursum post tenebras spero lucem.
Si sustinuero, infernus domus mea est, et in tenebris stravi lectulum meum. (Sheol h7585)
14 Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.
Putredini dixi: Pater meus es, mater mea, et soror mea, vermibus.
15 Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
Ubi est ergo nunc præstolatio mea, et patientiam meam quis considerat?
