Ījaba 16
1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
respondens autem Iob dixit
2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
audivi frequenter talia consolatores onerosi omnes vos estis
3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
numquid habebunt finem verba ventosa aut aliquid tibi molestum est si loquaris
4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
poteram et ego similia vestri loqui atque utinam esset anima vestra pro anima mea consolarer et ego vos sermonibus et moverem caput meum super vos
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
roborarem vos ore meo et moverem labia quasi parcens vobis
6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
sed quid agam si locutus fuero non quiescet dolor meus et si tacuero non recedet a me
7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
nunc autem oppressit me dolor meus et in nihili redacti sunt omnes artus mei
8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
rugae meae testimonium dicunt contra me et suscitatur falsiloquus adversus faciem meam contradicens mihi
9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
collegit furorem suum in me et comminans mihi infremuit contra me dentibus suis hostis meus terribilibus oculis me intuitus est
10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
aperuerunt super me ora sua exprobrantes percusserunt maxillam meam satiati sunt poenis meis
11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
conclusit me Deus apud iniquum et manibus impiorum me tradidit
12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
ego ille quondam opulentus repente contritus sum tenuit cervicem meam confregit me et posuit sibi quasi in signum
13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
circumdedit me lanceis suis convulneravit lumbos meos non pepercit et effudit in terra viscera mea
14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
concidit me vulnere super vulnus inruit in me quasi gigans
15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
saccum consui super cutem meam et operui cinere cornu meum
16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
facies mea intumuit a fletu et palpebrae meae caligaverunt
17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
haec passus sum absque iniquitate manus meae cum haberem mundas ad Deum preces
18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
terra ne operias sanguinem meum neque inveniat locum in te latendi clamor meus
19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
ecce enim in caelo testis meus et conscius meus in excelsis
20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
verbosi mei amici mei ad Deum stillat oculus meus
21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
atque utinam sic iudicaretur vir cum Deo quomodo iudicatur filius hominis cum collega suo
22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
ecce enim breves anni transeunt et semitam per quam non revertar ambulo
