Ījaba 16
1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
Respondens autem Iob, dixit:
2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
Audivi frequenter talia, consolatores onerosi omnes vos estis.
3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
Numquid habebunt finem verba ventosa? aut aliquid tibi molestum est si loquaris?
4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
Poteram et ego similia vestri loqui: atque utinam esset anima vestra pro anima mea: Consolarer et ego vos sermonibus, et moverem caput meum super vos:
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
Roborarem vos ore meo: et moverem labia mea, quasi parcens vobis.
6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
Sed quid agam? Si locutus fuero, non quiescet dolor meus: et si tacuero, non recedet a me.
7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
Nunc autem oppressit me dolor meus, et in nihilum redacti sunt omnes artus mei.
8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
Rugae meae testimonium dicunt contra me, et suscitatur falsiloquus adversus faciem meam contradicens mihi.
9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
Collegit furorem suum in me, et comminans mihi, infremuit contra me dentibus suis: hostis meus terribilibus oculis me intuitus est.
10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
Aperuerunt super me ora sua, et exprobrantes percusserunt maxillam meam, satiati sunt poenis meis.
11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
Conclusit me Deus apud iniquum, et manibus impiorum me tradidit.
12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
Ego ille quondam opulentus repente contritus sum: tenuit cervicem meam, confregit me, et posuit me sibi quasi in signum.
13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
Circumdedit me lanceis suis, convulneravit lumbos meos, non pepercit, et effudit in terra viscera mea.
14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
Concidit me vulnere super vulnus, irruit in me quasi gigas.
15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
Saccum consui super cutem meam, et operui cinere carnem meam.
16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
Facies mea intumuit a fletu, et palpebrae meae caligaverunt.
17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
Haec passus sum absque iniquitate manus meae, cum haberem mundas ad Deum preces.
18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
Terra ne operias sanguinem meum, neque inveniat in te locum latendi clamor meus.
19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
Ecce enim in caelo testis meus, et conscius meus in excelsis.
20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
Verbosi amici mei: ad Deum stillat oculus meus.
21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
Atque utinam sic iudicaretur vir cum Deo, quomodo iudicatur filius hominis cum collega suo.
22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
Ecce enim breves anni transeunt, et semitam, per quam non revertar, ambulo.
