Ījaba 16

1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:

Allora Giobbe rispose e disse:

2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.

“Di cose come codeste, ne ho udite tante! Siete tutti dei consolatori molesti!

3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?

Non ci sarà egli una fine alle parole vane? Che cosa ti provoca a rispondere?

4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.

Anch’io potrei parlare come voi, se voi foste al posto mio; potrei mettere assieme delle parole contro a voi e su di voi scrollare il capo;

5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.

potrei farvi coraggio con la bocca; e il conforto delle mie labbra vi calmerebbe.

6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?

Se parlo, il mio dolore non ne sarà lenito; e se cesso di parlare, che sollievo ne avrò?

7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,

Ora, purtroppo, Dio m’ha ridotto senza forze, ha desolato tutta la mia casa;

8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.

m’ha coperto di grinze e questo testimonia contro a me, la mia magrezza si leva ad accusarmi in faccia.

9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.

La sua ira mi lacera, mi perseguita, digrigna i denti contro di me. Il mio nemico aguzza gli occhi su di me.

10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.

Apron larga contro a me la bocca, mi percuoton per obbrobrio le guance, si metton tutt’insieme a darmi addosso.

11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.

Iddio mi dà in balìa degli empi, mi getta in mano dei malvagi.

12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.

Vivevo in pace, ed egli m’ha scosso con violenza, m’ha preso per la nuca, m’ha frantumato, m’ha posto per suo bersaglio.

13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.

I suoi arcieri mi circondano, egli mi trafigge i reni senza pietà, sparge a terra il mio fiele.

14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.

Apre sopra di me breccia su breccia, mi corre addosso come un guerriero.

15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,

Mi son cucito un cilicio sulla pelle, ho prostrato la mia fronte nella polvere.

16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,

Il mio viso è rosso di pianto, e sulle mie palpebre si stende l’ombra di morte.

17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.

Eppure, le mie mani non commisero mai violenza, e la mia preghiera fu sempre pura.

18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!

O terra, non coprire il mio sangue, e non vi sia luogo ove si fermi il mio grido!

19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.

Già fin d’ora, ecco, il mio Testimonio è in cielo, il mio Garante è nei luoghi altissimi.

20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,

Gli amici mi deridono, ma a Dio si volgon piangenti gli occhi miei;

21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!

sostenga egli le ragioni dell’uomo presso Dio, le ragioni del figliuol d’uomo contro i suoi compagni!

22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.

Poiché, pochi anni ancora, e me ne andrò per una via senza ritorno.