Ījaba 16

1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:

2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.

3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?

4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.

5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.

6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?

7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,

8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.

9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.

10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.

11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.

12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.

13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.

14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.

15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,

16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,

17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.

18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!

19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.

20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,

21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!

22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.