Ījaba 16
1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
And Job answereth and saith: —
2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
I have heard many such things, Miserable comforters [are] ye all.
3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
Is there an end to words of wind? Or what doth embolden thee that thou answerest?
4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
I also, like you, might speak, If your soul were in my soul's stead. I might join against you with words, And nod at you with my head.
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
I might harden you with my mouth, And the moving of my lips might be sparing.
6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
If I speak, my pain is not restrained, And I cease — what goeth from me?
7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
Only, now, it hath wearied me; Thou hast desolated all my company,
8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
And Thou dost loathe me, For a witness it hath been, And rise up against me doth my failure, In my face it testifieth.
9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
His anger hath torn, and he hateth me, He hath gnashed at me with his teeth, My adversary sharpeneth his eyes for me.
10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
They have gaped on me with their mouth, In reproach they have smitten my cheeks, Together against me they set themselves.
11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
God shutteth me up unto the perverse, And to the hands of the wicked turneth me over.
12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
At ease I have been, and he breaketh me, And he hath laid hold on my neck, And he breaketh me in pieces, And he raiseth me to him for a mark.
13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
Go round against me do his archers. He splitteth my reins, and spareth not, He poureth out to the earth my gall.
14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
He breaketh me — breach upon breach, He runneth upon me as a mighty one.
15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
Sackcloth I have sewed on my skin, And have rolled in the dust my horn.
16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
My face is foul with weeping, And on mine eyelids [is] death-shade.
17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
Not for violence in my hands, And my prayer [is] pure.
18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
O earth, do not thou cover my blood! And let there not be a place for my cry.
19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
Also, now, lo, in the heavens [is] my witness, And my testifier in the high places.
20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
My interpreter [is] my friend, Unto God hath mine eye dropped:
21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
And he reasoneth for a man with God, And a son of man for his friend.
22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
When a few years do come, Then a path I return not do I go.
