Ījaba 16
1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
Saa tog Job til Orde og svarede:
2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
Nok har jeg hørt af sligt, besværlige Trøstere er I til Hobe!
3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
Faar Mundsvejret aldrig Ende? Hvad ægged dig dog til at svare?
4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
Ogsaa jeg kunde tale som I, hvis I kun var i mit Sted, føje mine Ord imod jer og ryste paa Hovedet ad jer,
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
styrke jer med min Mund, ej spare paa ynksomme Ord!
6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
Taler jeg, mildnes min Smerte ikke og om jeg tier, hvad Lindring faar jeg?
7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
Dog nu har han udtømt min Kraft, du har ødelagt hele min Kreds;
8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
at du greb mig, gælder som Vidnesbyrd mod mig, min Magerhed vidner imod mig.
9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
Hans Vrede river og slider i mig, han skærer Tænder imod mig. Fjenderne hvæsser Blikket imod mig,
10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
de opspiler Gabet imod mig, slaar mig med Haan paa Kind og flokkes til Hobe omkring mig;
11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
Gud gav mig hen i Niddingers Vold, i gudløses Hænder kasted han mig.
12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
Jeg leved i Fred, saa knuste han mig, han greb mig i Nakken og sønderslog mig; han stilled mig op som Skive,
13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
hans Pile flyver omkring mig, han borer i Nyrerne uden Skaansel, udgyder min Galde paa Jorden;
14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
Revne paa Revne slaar han mig, stormer som Kriger imod mig.
15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
Over min Hud har jeg syet Sæk og boret mit Horn i Støvet;
16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
mit Ansigt er rødt af Graad, mine Øjenlaag hyllet i Mørke,
17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
skønt der ikke er Vold i min Haand, og skønt min Bøn er ren!
18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
Dølg ikke, Jord, mit Blod, mit Skrig komme ikke til Hvile!
19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
Alt nu er mit Vidne i Himlen, min Talsmand er i det høje;
20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
gid min Ven lod sig finde! Mit Øje vender sig med Taarer til Gud,
21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
at han skifter Ret mellem Manden og Gud, mellem Mennesket og hans Ven!
22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
Thi talte er de kommende Aar, jeg skal ud paa en Færd, jeg ej vender hjem fra.
