Ījaba 16
1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
Job progovori i reče:
2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
“Koliko se takvih naslušah besjeda, kako ste mi svi vi mučni tješioci!
3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
Ima li kraja tim riječima ispraznim? Što te goni da mi tako odgovaraš?
4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
I ja bih mogao k'o vi govoriti da vam je duša na mjestu duše moje; i ja bih vas mog'o zasuti riječima i nad sudbom vašom tako kimat' glavom;
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
i ja bih mogao ustima vas hrabrit', i ne bih žalio trud svojih usana.
6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
Al' ako govorim, patnja se ne blaži, ako li zašutim, zar će me minuti?
7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
Zlopakost me sada shrvala posvema, čitava se rulja oborila na me.
8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
Ustao je proti meni da svjedoči i u lice mi se baca klevetama.
9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
Jarošću me svojom razdire i goni, škrgućuć' zubima obara se na me. Moji protivnici sijeku me očima,
10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
prijeteći, na mene usta razvaljuju, po obrazima me sramotno ćuškaju, u čoporu svi tad navaljuju na me.
11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
Da, zloćudnicima Bog me predao, u ruke opakih on me izručio.
12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
Mirno življah dok On ne zadrma mnome, za šiju me ščepa da bi me slomio.
13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
Uze me za biljeg i strijelama osu, nemilosrdno mi bubrege probode i mojom žuči zemlju žednu natopi.
14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
Na tijelu mi ranu do rane otvara, kao bijesan ratnik nasrće na mene.
15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
Tijelo sam golo u kostrijet zašio, zario sam čelo svoje u prašinu.
16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
Zapalilo mi se sve lice od suza, sjena tamna preko vjeđa mi je pala.
17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
A nema nasilja na rukama mojim, molitva je moja bila uvijek čista.
18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
O zemljo, krvi moje nemoj sakriti i kriku mom ne daj nigdje da počine.
19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
Odsad na nebu imam ja svjedoka, u visini gore moj stoji branitelj.
20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
Moja vika moj je odvjetnik kod Boga dok se ispred njega suze moje liju:
21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
o, da me obrani u parbi mojoj s Bogom ko što smrtnik brani svojega bližnjega.
22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
No životu mom su odbrojena ljeta, na put bez povratka meni je krenuti.
