Ījaba 15
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Då tok Elifaz frå Teman til ords og sagde:
2 Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?
«Kjem svar i vind og ver frå vismann? Fyller han barmen sin med storm?
3 Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?
Vil han med ugangstale lasta? Med ord som nyttelause er?
4 Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.
Otten for Gud den bryt du ned og skjeplar andakt for Guds åsyn.
5 Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.
For syndi styrer munnen din; du talar som dei falske talar.
6 Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.
Din munn deg dømer, ikkje eg; og dine lippor vitnar mot deg.
7 Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?
Vart fyrst av menneskje du fødd? Vert fyre haugarne du avla?
8 Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?
Var du i Guds rådleggjing med? Og fekk du visdom til deg rana?
9 Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?
Kva veit du som me ikkje veit? Kva skynar du som me ei kjenner?
10 Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.
Gråhærd og gamling er hjå oss; han eldre er enn jamvel far din.
11 Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?
Er trøyst frå Gud det altfor ring? Vanvyrder du eit rolegt ord?
12 Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,
Kvi let du hugen eggja deg? Kvi let du auga rulla vilt?
13 Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!
For imot Gud din harm du snur og let or munnen ordi strøyma.
14 Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?
Kor kann vel mannen vera rein? Og kvinnefødde hava rett?
15 Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.
På sine heilage han lit ei; for honom er’kje himmeln rein,
16 Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.
langt mindre då ein styggeting, ein mann som urett drikk som med vatn.
17 Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,
Eg vil deg læra; høyr på meg! Det som eg såg, vil eg deg melda,
18 Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -
det som vismenner segja kann, og ei hev dult frå sine feder,
19 Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -
dei som åleine landet åtte, og ingen framand kom bland deim.
20 Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.
Den vonde stødt i uro liver, for valdsmann gøymt er fåe år.
21 Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.
I øyro rædsletonar ljomar; fyrr han veit av, kjem tynaren.
22 Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.
Han trur’kje han kann fly frå myrkret; han venta lyt det kvasse sverd.
23 Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.
Han leitar etter brød: Kvar er det? Han veit, ein myrk dag er for hand.
24 Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.
Naud, trengsla skræmer, tyngjer honom, liksom ein konge budd til strid.
25 Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.
For imot Gud han lyfte handi og våga tråssa Allvalds-Gud,
26 Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.
han storma fram med nakken lyft, med vern utav skjold-ryggjer sterke;
27 Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.
han dekte andlitet med feitt og gjorde sine lender feite.
28 Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.
Han budde i bannstøytte byar, i hus som ingen burde bu i, men til grushaugar etla var.
29 (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.
Han vart’kje rik, hans gods kverv burt, hans grøda luter ei mot jordi.
30 Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.
Han kann’kje koma undan myrkret. Hans greiner turkast burt i hiten, og han kjem burt ved hans munns ande.
31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.
Trur han på fåfengd, vert han narra, og berre fåfengd haustar han.
32 Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.
Fyrr dagen kjem, då vert det uppfyllt, hans palmegreiner grønkar ikkje.
33 Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.
Lik vinstokk misser han si druva, spiller sin blom som oljetreet.
34 Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.
Ein syndarflokk set ingi frukt, og elden øyder mute- tjeldi.
35 Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.
Dei avlar møda, føder tjon, og svik i fanget sitt dei nører.»
