Ījaba 15
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Respondens autem Eliphaz Themanites, dixit:
2 Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?
Numquid sapiens respondebit quasi in ventum loquens, et implebit ardore stomachum suum?
3 Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?
Arguis verbis eum, qui non est aequalis tibi, et loqueris quod tibi non expedit.
4 Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.
Quantum in te est evacuasti timorem, et tulisti preces coram Deo.
5 Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.
Docuit enim iniquitas tua os tuum, et imitaris linguam blasphemantium.
6 Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.
Condemnabit te os tuum, et non ego: et labia tua respondebunt tibi.
7 Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?
Numquid primus homo tu natus es, et ante colles formatus?
8 Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?
Numquid consilium Dei audisti, et inferior te erit eius sapientia?
9 Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?
Quid nosti quod ignoremus? quid intelligis quod nesciamus?
10 Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.
Et senes, et antiqui sunt in nobis multo vetustiores quam patres tui.
11 Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?
Numquid grande est ut consoletur te Deus? sed verba tua prava hoc prohibent
12 Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,
Quid te elevat cor tuum, et quasi magna cogitans, attonitos habes oculos?
13 Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!
Quid tumet contra Deum spiritus tuus, ut proferas de ore tuo huiuscemodi sermones?
14 Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?
Quid est homo, ut immaculatus sit, et ut iustus appareat natus de muliere?
15 Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.
Ecce inter sanctos eius nemo immutabilis, et caeli non sunt mundi in conspectu eius.
16 Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.
Quanto magis abominabilis et inutilis homo, qui bibit quasi aquam iniquitatem?
17 Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,
Ostendam tibi, audi me: quod vidi narrabo tibi.
18 Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -
Sapientes confitentur, et non abscondunt patres suos.
19 Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -
Quibus solis data est terra, et non transivit alienus per eos.
20 Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.
Cunctis diebus suis impius superbit, et numerus annorum incertus est tyrannidis eius.
21 Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.
Sonitus terroris semper in auribus illius: et cum pax sit, ille semper insidias suspicatur.
22 Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.
Non credit quod reverti possit de tenebris ad lucem, circumspectans undique gladium.
23 Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.
Cum se moverit ad quaerendum panem, novit quod paratus sit in manu eius tenebrarum dies.
24 Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.
Terrebit eum tribulatio, et angustia vallabit eum, sicut regem, qui praeparatur ad praelium.
25 Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.
Tetendit enim adversus Deum manum suam, et contra Omnipotentem roboratus est.
26 Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.
Cucurrit adversus eum erecto collo, et pingui cervice armatus est.
27 Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.
Operuit faciem eius crassitudo, et de lateribus eius arvina dependet.
28 Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.
Habitavit in civitatibus desolatis, et in domibus desertis, quae in tumulos sunt redactae.
29 (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.
Non ditabitur, nec perseverabit substantia eius, nec mittet in terra radicem suam.
30 Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.
Non recedet de tenebris: ramos eius arefaciet flamma, et auferetur spiritu oris sui.
31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.
Non credet frustra errore deceptus, quod aliquo pretio redimendus sit.
32 Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.
Antequam dies eius impleantur, peribit: et manus eius arescent.
33 Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.
Laedetur quasi vinea in primo flore botrus eius, et quasi oliva proiiciens florem suum.
34 Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.
Congregatio enim hypocritae sterilis, et et ignis devorabit tabernacula eorum, qui munera libenter accipiunt.
35 Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.
Concepit dolorem, et peperit iniquitatem, et uterus eius praeparat dolos.
