Ījaba 15

1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

2 Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?

3 Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?

4 Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.

5 Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.

6 Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.

7 Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?

8 Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?

9 Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?

10 Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.

11 Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?

12 Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,

13 Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!

14 Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?

15 Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.

16 Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.

17 Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,

18 Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -

19 Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -

20 Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.

21 Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.

22 Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.

23 Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.

24 Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.

25 Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.

26 Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.

27 Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.

28 Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.

29 (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.

30 Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.

31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.

32 Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.

33 Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.

34 Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.

35 Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.