Ījaba 15
1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
Så tog Temaniten Elifaz til Orde og sagde:
2 Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?
"Mon Vismand svarer med Mundsvejr og fylder sit Indre med Østenvind
3 Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?
for at hævde sin Ret med gavnløs Tale, med Ord, som intet båder?
4 Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.
Desuden nedbryder du Gudsfrygt og krænker den Stilhed, som tilkommer Gud.
5 Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.
Din Skyld oplærer din Mund, du vælger de listiges Sprog.
6 Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.
Din Mund domfælder dig, ikke jeg, dine Læber vidner imod dig!
7 Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?
Var du den første, der fødtes, kom du til Verden, før Højene var?
8 Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?
Mon du lytted til, da Gud holdt Råd, og mon du rev Visdommen til dig?
9 Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?
Hvad ved du, som vi ikke ved, hvad forstår du, som vi ikke kender?
10 Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.
Også vi har en gammel iblandt os, en Olding, hvis Dage er fler end din Faders!
11 Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?
Er Guds Trøst dig for lidt, det Ord, han mildelig talede til dig?
12 Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,
Hvi river dit Hjerte dig hen, hvi ruller dit Øje vildt?
13 Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!
Thi du vender din Harme mod Gud og udstøder Ord af din Mund.
14 Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?
Hvor kan et Menneske være rent, en kvindefødt have Ret?
15 Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.
End ikke sine Hellige tror han, og Himlen er ikke ren i hans Øjne,
16 Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.
hvad da den stygge, den onde, Manden, der drikker Uret som Vand!
17 Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,
Jeg vil sige dig noget, hør mig, jeg fortæller, hvad jeg har set,
18 Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -
hvad vise Mænd har forkyndt, deres Fædre ikke dulgt,
19 Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -
dem alene var Landet givet, ingen fremmed færdedes blandt dem:
20 Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.
Den gudløse ængstes hele sit Liv, de stakkede År, en Voldsmand lever;
21 Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.
Rædselslyde fylder hans Ører, midt under Fred er Hærgeren over ham;
22 Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.
han undkommer ikke fra Mørket, opsparet er han for Sværdet,
23 Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.
udset til Føde for Gribbe, han ved, at han står for Fald;
24 Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.
Mørkets Dag vil skræmme ham. Trængsel og Angst overvælde ham som en Konge, rustet til Strid.
25 Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.
Thi Hånden rakte han ud mod Gud og bød den Almægtige Trods,
26 Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.
stormed bårdnakket mod ham med sine tykke, buede Skjolde.
27 Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.
Thi han dækked sit Ansigt med Fedt og samlede Huld på sin Lænd.
28 Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.
tog Bolig i Byer, der øde lå hen. i Huse, man ikke må bo i, bestemt til at ligge i Grus.
29 (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.
Han bliver ej rig, hans Velstand forgår, til Jorden bøjer sig ikke hans Aks;
30 Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.
han undkommer ikke fra Mørket. Solglød udtørrer hans Spire, hans Blomst rives bort af Vinden.
31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.
Han stole ikke på Tomhed han farer vild thi Tomhed skal være hans Løn!
32 Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.
I Utide visner hans Stamme, hans Palmegren skal ikke grønnes;
33 Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.
han ryster som Ranken sin brue af og kaster som Olietræet sin Blomst.
34 Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.
Thi vanhelliges Samfund er goldt, og Ild fortærer Bestikkelsens Telte;
35 Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.
svangre med Kvide, føder de Uret, og deres Moderskød fostrer Svig!
